Šāviens. Vai, pirms nospiest sprūda mēlīti, esi kādreiz aizdomājies, kurā brīdī īsti tas sākas? Vai tad, kad dzenis uzsit pa kapseli? Varbūt tad, kad pirksts pieskaras sprūda mēlītei? Bet varbūt vēl ātrāk? Atbildi uz jautājumu, kad tad īsti sākas šāviens un kas notiek ar šāvēja ķermeni tajā brīdī, noteikti zina pieredzējis šāvējs un mednieks Aivars Bundzens.

“Mēdzam apgalvot, ka šāviens – tā ir medību kulminācija. Tas ir izšķiršanās brīdis, lai gūtu vai negūtu medījumu. Protams, mēs vienmēr raidām šāvienu ar cerību un ticību, ka medījums būs. Un šim mazajam mirklim, kad tiek nospiesta sprūda mēlīte un ierocī notiekošais process vairs nav apturams, tiek uzlikta milzīga atbildība. Un tieši tāpēc saruna jāsāk nevis ar fizisko, bet ar mentālo pusi. Ir jāspēj kontrolēt tas biomehāniskais rīks, ko ikdienā saucam par savu ķermeni,” ir pārliecināts Bundzena kungs.

Drebulītis. Tas ir labi vai slikti?

Ikviens no mums, medniekiem, atceras pašu pirmo šāvienu pa medījumu. Īpaši uztraukumu pirms šāviena. Un šis uztraukums jau nekur nepaliek arī vēlāk, vienkārši mednieks iemācās to kontrolēt. Prāta ietekmē ķermenis izjūt vibrācijas, ko parasti saucam par drebuļiem. Jo situācija ir neierastāka, jo uztraukums ir lielāks. Piemēram, redzi dzīvnieku ar lielāku trofeju, tevi vēro kāds skatītājs no malas, un tu vēlies visu izdarīt pēc iespējas labāk, pareizāk.