2 °C
Vai medību suņi nākotnē varētu palīdzēt ne tikai atrast ievainotus dzīvniekus, bet arī atklāt bīstamas slimības? ASV zinātnieku pētījums liecina, ka īpaši apmācīti suņi pēc smaržas spēj atšķirt ar briežu hronisko novājēšanas slimību inficētu dzīvnieku paraugus no neinficētu dzīvnieku paraugiem. Atsevišķos laboratorijas izmēģinājumos suņi sasnieguši pat 96 procentu precizitāti. Šie rezultāti paver jaunas iespējas savvaļas dzīvnieku slimību uzraudzībā, taču vai šādu metodi nākotnē varētu izmantot arī Eiropā, tostarp Latvijā?
Informācijas avots: Outdoorlife.com
Medību suņu izcilā oža medniekiem ir labi zināma. Tā ļauj suņiem izsekot ievainotiem dzīvniekiem, atrast medījumu un uztvert pat tik vājas smaržas, kuras cilvēks nespēj sajust. Taču zinātnieki pēta, kā šīs spējas izmantot arī citās jomās, tostarp savvaļas dzīvnieku slimību noteikšanā. Izrādās, īpaši apmācīti suņi spēj atpazīt arī ar noteiktām infekcijām saistītas smaržas, kas paver jaunas iespējas slimību savlaicīgai atklāšanai.
Viens no šādiem pētījumiem veikts ASV, kur briežu hroniskā novājēšanas slimība jeb CWD (Chronic Wasting Disease) jau gadiem rada nopietnas problēmas savvaļas dzīvnieku populāciju apsaimniekošanā.
2024. gada augustā zinātniskajā žurnālā PLOS ONE publicētais Glena Goldena (Glen J. Golden) un viņa kolēģu pētījums parādīja, ka atbilstoši apmācīti suņi spēj atpazīt ar šo slimību inficētu baltastes briežu paraugus.
Turklāt eksperimentā piedalījās nevis īpaši atlasīti tīršķirnes medību suņi, bet seši dzīvnieki, kas izraudzīti no patversmēm un dzīvnieku glābšanas organizācijām.
Slimība, kuru ne vienmēr iespējams laikus pamanīt
Briežu hroniskā novājēšanas slimība ir neārstējama, letāla nervu sistēmas saslimšana, kas skar briežu dzimtas dzīvniekus. To izraisa prioni – patoloģiski izmainītas olbaltumvielas, kas organismā veicina nervu audu bojājumus.
Slimības attīstība var būt ļoti lēna. Inficēts dzīvnieks ilgstoši var izskatīties pilnīgi vesels, lai gan infekcija tā organismā jau attīstās.
Vēlāk parādās raksturīgie simptomi – progresējoša novājēšana, kustību koordinācijas traucējumi, neparasta uzvedība, pastiprināta siekalošanās un vispārējs organisma novājinājums. Slimība vienmēr beidzas ar dzīvnieka nāvi.
Īpaši sarežģītu tās ierobežošanu padara fakts, ka infekcija var izplatīties ne tikai tiešā kontaktā starp dzīvniekiem, bet arī ar piesārņotas vides starpniecību. Prioni var nonākt apkārtējā vidē ar inficētu dzīvnieku siekalām, urīnu, izkārnījumiem un bojāgājušu dzīvnieku atliekām.
Turklāt prioni ir ļoti noturīgi, tādēļ piesārņota vide var saglabāt infekcijas risku ilgstoši.
ASV slimības kontrolei izmanto dažādus pasākumus, tostarp nomedīto dzīvnieku laboratoriskās pārbaudes, pārvietošanas ierobežojumus un populāciju apsaimniekošanas pasākumus infekcijas skartajās teritorijās.
Tomēr laboratoriskie izmeklējumi prasa laiku, speciālistu darbu un atbilstošu paraugu iegūšanu. Tādēļ zinātnieki meklē arī vienkāršākas metodes, kas palīdzētu laikus atlasīt iespējami inficētos dzīvniekus.
Seši suņi un viens uzdevums – atrast slimību
Pētījuma vajadzībām zinātnieki izraudzījās sešus suņus. Galvenais atlases kritērijs nebija šķirne, bet dzīvnieka motivācija meklēt smaržu, spēja koncentrēties un vēlme sadarboties ar cilvēku.
Suņus apmācīja atšķirt ar slimību inficētu baltastes briežu izkārnījumu smaržu no tādu dzīvnieku paraugiem, kuriem infekcija nebija konstatēta.
Eksperiments bija veidots samērā vienkārši. Sunim priekšā novietoja piecas kastes. Vienā atradās inficēta dzīvnieka paraugs, bet pārējās četrās – negatīvie paraugi.
Sunim bija jāatrod pareizā kaste un par savu izvēli jāpaziņo, apsēžoties pie tās.
Par pareizu izvēli dzīvnieks saņēma kārumu vai iespēju rotaļāties.
Svarīgi, ka pārbaudes laikā suņa pavadonis nezināja, kurā kastē atrodas pozitīvais paraugs. Tādējādi tika mazināta iespēja, ka cilvēks neapzināti palīdz sunim ar ķermeņa valodu vai citiem signāliem.
Ja suns izvēlētos pilnīgi nejauši, iespēja atrast pareizo paraugu būtu tikai 20 procenti.
Taču apmācītie suņi uzrādīja ievērojami labākus rezultātus.
Precizitāte sasniedz pat 96 procentus!
Eksperimenta rezultāti apliecināja, ka suņi patiešām spēj atšķirt ar slimību inficētu dzīvnieku paraugus.
Laboratorijas pārbaudēs, izmantojot iepriekš nepazīstamu dzīvnieku izkārnījumu paraugus un neatalgojot suņus par izvēli, pareizi tika identificēti 85 procenti pozitīvo paraugu.
Vēl iespaidīgāki rezultāti tika iegūti, kad pētnieki pārbaudīja suņu spējas atpazīt infekciju pēc dzīvnieku zarnu audu paraugiem.
419 izmēģinājumos ar resnās zarnas paraugiem, kuros par pareizu izvēli tika piešķirta atlīdzība, suņi pareizo paraugu identificēja ar 96 procentu precizitāti.
Savukārt pārbaudēs ar iepriekš nepazīstamiem tievās zarnas paraugiem, kad suņi par izvēli netika atalgoti, precizitāte sasniedza 79 procentus.
Pārbaudēs reālos apstākļos, izmantojot suņiem jau pazīstamus izkārnījumu paraugus, bez atlīdzības par izvēli pareizo paraugu noteikšanas precizitāte bija 81 procents.
Šie rezultāti ir daudzsološi, taču zinātnieki uzsver, ka iegūtos skaitļus nedrīkst uzskatīt par garantētu precizitāti jebkuros apstākļos.
Eksperimentā suns izvēlējās vienu pozitīvu paraugu no pieciem. Savukārt reālos apstākļos, piemēram, medījumu pārbaudes punktā, starp pārbaudāmajiem dzīvniekiem var nebūt neviena inficēta indivīda.
Tādēļ vēl nepieciešami pētījumi, lai noskaidrotu, cik uzticami suņi spēj strādāt situācijās, kas vairāk līdzinās ikdienas veterinārajai kontrolei.
Ko suns patiesībā saož?
Viens no interesantākajiem pētījuma aspektiem ir jautājums, kā suņi vispār spēj atpazīt slimību.
Zinātnieki neuzskata, ka suņi tieši saož pašus prionus. Tiek pieņemts, ka infekcija izraisa izmaiņas dzīvnieka organismā, kas savukārt maina izdalīto gaistošo ķīmisko savienojumu kopumu.
Tieši ar šīm pārmaiņām saistītās smaržas suņi, visticamāk, iemācās atpazīt.
Turklāt pētniekiem izdevās pierādīt, ka suņi ne tikai iegaumē konkrētu dzīvnieku smaržas. Pēc apmācības ar izkārnījumu paraugiem tie spēja atpazīt infekcijai raksturīgās smaržas pazīmes arī zarnu audos.
Tas ļauj cerēt, ka nākotnē suņus varētu apmācīt darbam ar dažādu veidu bioloģiskajiem paraugiem.
Piemēram, medījumu pārbaudes punktos īpaši apmācīts suns varētu palīdzēt atlasīt paraugus, kuriem prioritāri nepieciešama laboratoriskā izmeklēšana.
Tomēr tas pagaidām ir tikai iespējamais metodes pielietojums, nevis jau ieviesta un pilnībā pārbaudīta diagnostikas sistēma.
Vai suņi varētu atrast infekciju arī mežā?
Vēl viena zinātnieku interese ir iespēja izmantot suņus piesārņotas vides noteikšanai.
Tā kā hroniskās novājēšanas slimības prioni var saglabāties apkārtējā vidē, īpaša uzmanība tiek pievērsta vietām, kur briežu dzimtas dzīvnieki regulāri pulcējas – barošanās vietām, sāls laizītavām un citām intensīvi apmeklētām teritorijām.
Ja izdotos apmācīt suņus noteikt ar infekciju saistītās smaržas arī šādās vietās, tas varētu kļūt par papildu instrumentu slimības izplatības uzraudzībā.
Taču pašreizējie pētījuma rezultāti vēl neapstiprina, ka suns spētu droši noteikt prionu klātbūtni augsnē vai citos vides objektos.
Tāpat nav zināms, cik agrīnā infekcijas stadijā dzīvnieka organismā parādās sunim atpazīstamās smaržas pārmaiņas.
Atbildes uz šiem jautājumiem būs būtiskas, pirms metodi varēs izmantot plašāk.
Kāpēc šis pētījums ir svarīgs arī Latvijai?
Lai gan briežu hroniskā novājēšanas slimība visplašāk izplatīta Ziemeļamerikā, tā nav tikai ASV un Kanādas problēma.
Eiropā slimība pirmoreiz tika konstatēta 2016. gadā Norvēģijā. Vēlāk saslimšanas gadījumi reģistrēti arī Somijā un Zviedrijā.
Saskaņā ar Latvijas Zemkopības ministrijas publicēto informāciju Latvijā šī slimība nav konstatēta.
Arī Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2024. gada uzraudzības datos Eiropas Savienības valstīs netika konstatēts neviens pozitīvs gadījums, lai gan Norvēģijā slimība tika apstiprināta diviem aļņiem.
Tas gan nenozīmē, ka šī problēma Latvijas medniekiem nebūtu jāzina.
Mūsu mežos dzīvo vairākas briežu dzimtas dzīvnieku sugas, tostarp aļņi, staltbrieži un stirnas. Slimības izplatība citās Eiropas valstīs apliecina, cik svarīga ir savlaicīga tās atklāšana un uzraudzība.
Arī medniekiem šajā procesā ir būtiska loma. Tieši medību laikā vai regulāri uzturoties mežā, iespējams pamanīt dzīvniekus ar neparastu uzvedību, izteiktu novājēšanu vai kustību traucējumiem.
Ja rodas aizdomas par šādu saslimšanu, par novērojumu jāinformē Pārtikas un veterinārais dienests.
Jāpiebilst, ka līdz šim nav apstiprinātu gadījumu, kad CWD būtu pārnesta uz cilvēku, taču iespējamais risks joprojām tiek pētīts. Tādēļ nav ieteicams lietot uzturā ar šo slimību inficētu dzīvnieku gaļu.
Vai nākotnē medību suņiem būs vēl viens uzdevums?
ASV pētījums apliecina, ka suņu izcilā oža var būt noderīga arī tādās jomās, kurās līdz šim galvenokārt izmantoti laboratoriskie izmeklējumi.
Tomēr starp veiksmīgu eksperimentu un metodes izmantošanu ikdienas praksē vēl ir daudz neatbildētu jautājumu. Nepieciešams noskaidrot, kā atšķirsies rezultāti dažādām briežu dzimtas dzīvnieku sugām, kā suņi reaģēs uz nepazīstamiem paraugiem un cik uzticami tie strādās reālos apstākļos.
Pagaidām šāda pārbaude nevar aizstāt laboratorisku slimības diagnozes apstiprināšanu.
Taču pētījums atklāj vēl vienu iespējamu virzienu suņu izmantošanā savvaļas dzīvnieku aizsardzībā.
Iespējams, nākotnē labi apmācīta medību suņa deguns palīdzēs ne tikai atrast medījumu, bet arī laikus atklāt draudus veselām savvaļas dzīvnieku populācijām.
Neprognozējamais lācis. Gandrīz veģetārietis, līdz ierauga vistas | Šauj garām! #361 epizode
👉 Abonē 2027. gadam bez tematiskajiem pielikumiem.
👉 Abonē 2027. gadam ar tematiskajiem pielikumiem.
Iznācis žurnāla Medības novembra numurs. Tajā lasi par svina munīcijas ierobežojumu Eiropā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties žurnāla "Medības" redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties Medību vēstkopai, un saņem aktuālo rakstu un video izlasi, ko speciāli atlasījusi žurnāla "Medības" galvenā redaktore Linda Dombrovska.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus Medību žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Medību ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par medībām, to vēsturi, aprīkojumu, dzīvnieku uzvedību
- Tavā e-pasta kastītē katru nedēļu
Vai medību suņi nākotnē varētu palīdzēt ne tikai atrast ievainotus dzīvniekus, bet arī atklāt bīstamas slimības? ASV zinātnieku pētījums liecina, ka īpaši apmācīti suņi pēc smaržas spēj atšķirt ar briežu hronisko novājēšanas slimību inficētu dzīvnieku paraugus no neinficētu dzīvnieku paraugiem. Atsevišķos laboratorijas izmēģinājumos suņi sasnieguši pat 96 procentu precizitāti. Šie rezultāti paver jaunas iespējas savvaļas dzīvnieku slimību uzraudzībā, taču vai šādu metodi nākotnē varētu izmantot arī Eiropā, tostarp Latvijā?
Informācijas avots: Outdoorlife.com
Medību suņu izcilā oža medniekiem ir labi zināma. Tā ļauj suņiem izsekot ievainotiem dzīvniekiem, atrast medījumu un uztvert pat tik vājas smaržas, kuras cilvēks nespēj sajust. Taču zinātnieki pēta, kā šīs spējas izmantot arī citās jomās, tostarp savvaļas dzīvnieku slimību noteikšanā. Izrādās, īpaši apmācīti suņi spēj atpazīt arī ar noteiktām infekcijām saistītas smaržas, kas paver jaunas iespējas slimību savlaicīgai atklāšanai.
Viens no šādiem pētījumiem veikts ASV, kur briežu hroniskā novājēšanas slimība jeb CWD (Chronic Wasting Disease) jau gadiem rada nopietnas problēmas savvaļas dzīvnieku populāciju apsaimniekošanā.
2024. gada augustā zinātniskajā žurnālā PLOS ONE publicētais Glena Goldena (Glen J. Golden) un viņa kolēģu pētījums parādīja, ka atbilstoši apmācīti suņi spēj atpazīt ar šo slimību inficētu baltastes briežu paraugus.
Turklāt eksperimentā piedalījās nevis īpaši atlasīti tīršķirnes medību suņi, bet seši dzīvnieki, kas izraudzīti no patversmēm un dzīvnieku glābšanas organizācijām.
Slimība, kuru ne vienmēr iespējams laikus pamanīt
Briežu hroniskā novājēšanas slimība ir neārstējama, letāla nervu sistēmas saslimšana, kas skar briežu dzimtas dzīvniekus. To izraisa prioni – patoloģiski izmainītas olbaltumvielas, kas organismā veicina nervu audu bojājumus.
Slimības attīstība var būt ļoti lēna. Inficēts dzīvnieks ilgstoši var izskatīties pilnīgi vesels, lai gan infekcija tā organismā jau attīstās.
Vēlāk parādās raksturīgie simptomi – progresējoša novājēšana, kustību koordinācijas traucējumi, neparasta uzvedība, pastiprināta siekalošanās un vispārējs organisma novājinājums. Slimība vienmēr beidzas ar dzīvnieka nāvi.
Īpaši sarežģītu tās ierobežošanu padara fakts, ka infekcija var izplatīties ne tikai tiešā kontaktā starp dzīvniekiem, bet arī ar piesārņotas vides starpniecību. Prioni var nonākt apkārtējā vidē ar inficētu dzīvnieku siekalām, urīnu, izkārnījumiem un bojāgājušu dzīvnieku atliekām.
Turklāt prioni ir ļoti noturīgi, tādēļ piesārņota vide var saglabāt infekcijas risku ilgstoši.
ASV slimības kontrolei izmanto dažādus pasākumus, tostarp nomedīto dzīvnieku laboratoriskās pārbaudes, pārvietošanas ierobežojumus un populāciju apsaimniekošanas pasākumus infekcijas skartajās teritorijās.
Tomēr laboratoriskie izmeklējumi prasa laiku, speciālistu darbu un atbilstošu paraugu iegūšanu. Tādēļ zinātnieki meklē arī vienkāršākas metodes, kas palīdzētu laikus atlasīt iespējami inficētos dzīvniekus.
Seši suņi un viens uzdevums – atrast slimību
Pētījuma vajadzībām zinātnieki izraudzījās sešus suņus. Galvenais atlases kritērijs nebija šķirne, bet dzīvnieka motivācija meklēt smaržu, spēja koncentrēties un vēlme sadarboties ar cilvēku.
Suņus apmācīja atšķirt ar slimību inficētu baltastes briežu izkārnījumu smaržu no tādu dzīvnieku paraugiem, kuriem infekcija nebija konstatēta.
Eksperiments bija veidots samērā vienkārši. Sunim priekšā novietoja piecas kastes. Vienā atradās inficēta dzīvnieka paraugs, bet pārējās četrās – negatīvie paraugi.
Sunim bija jāatrod pareizā kaste un par savu izvēli jāpaziņo, apsēžoties pie tās.
Par pareizu izvēli dzīvnieks saņēma kārumu vai iespēju rotaļāties.
Svarīgi, ka pārbaudes laikā suņa pavadonis nezināja, kurā kastē atrodas pozitīvais paraugs. Tādējādi tika mazināta iespēja, ka cilvēks neapzināti palīdz sunim ar ķermeņa valodu vai citiem signāliem.
Ja suns izvēlētos pilnīgi nejauši, iespēja atrast pareizo paraugu būtu tikai 20 procenti.
Taču apmācītie suņi uzrādīja ievērojami labākus rezultātus.
Precizitāte sasniedz pat 96 procentus!
Eksperimenta rezultāti apliecināja, ka suņi patiešām spēj atšķirt ar slimību inficētu dzīvnieku paraugus.
Laboratorijas pārbaudēs, izmantojot iepriekš nepazīstamu dzīvnieku izkārnījumu paraugus un neatalgojot suņus par izvēli, pareizi tika identificēti 85 procenti pozitīvo paraugu.
Vēl iespaidīgāki rezultāti tika iegūti, kad pētnieki pārbaudīja suņu spējas atpazīt infekciju pēc dzīvnieku zarnu audu paraugiem.
419 izmēģinājumos ar resnās zarnas paraugiem, kuros par pareizu izvēli tika piešķirta atlīdzība, suņi pareizo paraugu identificēja ar 96 procentu precizitāti.
Savukārt pārbaudēs ar iepriekš nepazīstamiem tievās zarnas paraugiem, kad suņi par izvēli netika atalgoti, precizitāte sasniedza 79 procentus.
Pārbaudēs reālos apstākļos, izmantojot suņiem jau pazīstamus izkārnījumu paraugus, bez atlīdzības par izvēli pareizo paraugu noteikšanas precizitāte bija 81 procents.
Šie rezultāti ir daudzsološi, taču zinātnieki uzsver, ka iegūtos skaitļus nedrīkst uzskatīt par garantētu precizitāti jebkuros apstākļos.
Eksperimentā suns izvēlējās vienu pozitīvu paraugu no pieciem. Savukārt reālos apstākļos, piemēram, medījumu pārbaudes punktā, starp pārbaudāmajiem dzīvniekiem var nebūt neviena inficēta indivīda.
Tādēļ vēl nepieciešami pētījumi, lai noskaidrotu, cik uzticami suņi spēj strādāt situācijās, kas vairāk līdzinās ikdienas veterinārajai kontrolei.
Ko suns patiesībā saož?
Viens no interesantākajiem pētījuma aspektiem ir jautājums, kā suņi vispār spēj atpazīt slimību.
Zinātnieki neuzskata, ka suņi tieši saož pašus prionus. Tiek pieņemts, ka infekcija izraisa izmaiņas dzīvnieka organismā, kas savukārt maina izdalīto gaistošo ķīmisko savienojumu kopumu.
Tieši ar šīm pārmaiņām saistītās smaržas suņi, visticamāk, iemācās atpazīt.
Turklāt pētniekiem izdevās pierādīt, ka suņi ne tikai iegaumē konkrētu dzīvnieku smaržas. Pēc apmācības ar izkārnījumu paraugiem tie spēja atpazīt infekcijai raksturīgās smaržas pazīmes arī zarnu audos.
Tas ļauj cerēt, ka nākotnē suņus varētu apmācīt darbam ar dažādu veidu bioloģiskajiem paraugiem.
Piemēram, medījumu pārbaudes punktos īpaši apmācīts suns varētu palīdzēt atlasīt paraugus, kuriem prioritāri nepieciešama laboratoriskā izmeklēšana.
Tomēr tas pagaidām ir tikai iespējamais metodes pielietojums, nevis jau ieviesta un pilnībā pārbaudīta diagnostikas sistēma.
Vai suņi varētu atrast infekciju arī mežā?
Vēl viena zinātnieku interese ir iespēja izmantot suņus piesārņotas vides noteikšanai.
Tā kā hroniskās novājēšanas slimības prioni var saglabāties apkārtējā vidē, īpaša uzmanība tiek pievērsta vietām, kur briežu dzimtas dzīvnieki regulāri pulcējas – barošanās vietām, sāls laizītavām un citām intensīvi apmeklētām teritorijām.
Ja izdotos apmācīt suņus noteikt ar infekciju saistītās smaržas arī šādās vietās, tas varētu kļūt par papildu instrumentu slimības izplatības uzraudzībā.
Taču pašreizējie pētījuma rezultāti vēl neapstiprina, ka suns spētu droši noteikt prionu klātbūtni augsnē vai citos vides objektos.
Tāpat nav zināms, cik agrīnā infekcijas stadijā dzīvnieka organismā parādās sunim atpazīstamās smaržas pārmaiņas.
Atbildes uz šiem jautājumiem būs būtiskas, pirms metodi varēs izmantot plašāk.
Kāpēc šis pētījums ir svarīgs arī Latvijai?
Lai gan briežu hroniskā novājēšanas slimība visplašāk izplatīta Ziemeļamerikā, tā nav tikai ASV un Kanādas problēma.
Eiropā slimība pirmoreiz tika konstatēta 2016. gadā Norvēģijā. Vēlāk saslimšanas gadījumi reģistrēti arī Somijā un Zviedrijā.
Saskaņā ar Latvijas Zemkopības ministrijas publicēto informāciju Latvijā šī slimība nav konstatēta.
Arī Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2024. gada uzraudzības datos Eiropas Savienības valstīs netika konstatēts neviens pozitīvs gadījums, lai gan Norvēģijā slimība tika apstiprināta diviem aļņiem.
Tas gan nenozīmē, ka šī problēma Latvijas medniekiem nebūtu jāzina.
Mūsu mežos dzīvo vairākas briežu dzimtas dzīvnieku sugas, tostarp aļņi, staltbrieži un stirnas. Slimības izplatība citās Eiropas valstīs apliecina, cik svarīga ir savlaicīga tās atklāšana un uzraudzība.
Arī medniekiem šajā procesā ir būtiska loma. Tieši medību laikā vai regulāri uzturoties mežā, iespējams pamanīt dzīvniekus ar neparastu uzvedību, izteiktu novājēšanu vai kustību traucējumiem.
Ja rodas aizdomas par šādu saslimšanu, par novērojumu jāinformē Pārtikas un veterinārais dienests.
Jāpiebilst, ka līdz šim nav apstiprinātu gadījumu, kad CWD būtu pārnesta uz cilvēku, taču iespējamais risks joprojām tiek pētīts. Tādēļ nav ieteicams lietot uzturā ar šo slimību inficētu dzīvnieku gaļu.
Vai nākotnē medību suņiem būs vēl viens uzdevums?
ASV pētījums apliecina, ka suņu izcilā oža var būt noderīga arī tādās jomās, kurās līdz šim galvenokārt izmantoti laboratoriskie izmeklējumi.
Tomēr starp veiksmīgu eksperimentu un metodes izmantošanu ikdienas praksē vēl ir daudz neatbildētu jautājumu. Nepieciešams noskaidrot, kā atšķirsies rezultāti dažādām briežu dzimtas dzīvnieku sugām, kā suņi reaģēs uz nepazīstamiem paraugiem un cik uzticami tie strādās reālos apstākļos.
Pagaidām šāda pārbaude nevar aizstāt laboratorisku slimības diagnozes apstiprināšanu.
Taču pētījums atklāj vēl vienu iespējamu virzienu suņu izmantošanā savvaļas dzīvnieku aizsardzībā.
Iespējams, nākotnē labi apmācīta medību suņa deguns palīdzēs ne tikai atrast medījumu, bet arī laikus atklāt draudus veselām savvaļas dzīvnieku populācijām.
Neprognozējamais lācis. Gandrīz veģetārietis, līdz ierauga vistas | Šauj garām! #361 epizode
👉 Abonē 2027. gadam bez tematiskajiem pielikumiem.
👉 Abonē 2027. gadam ar tematiskajiem pielikumiem.
Iznācis žurnāla Medības novembra numurs. Tajā lasi par svina munīcijas ierobežojumu Eiropā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties žurnāla "Medības" redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties Medību vēstkopai, un saņem aktuālo rakstu un video izlasi, ko speciāli atlasījusi žurnāla "Medības" galvenā redaktore Linda Dombrovska.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus Medību žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Medību ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par medībām, to vēsturi, aprīkojumu, dzīvnieku uzvedību
- Tavā e-pasta kastītē katru nedēļu
