Mednieku kluba Aizkraukle vadītājam Elmāram Karpovičam medības nav tikai hobijs vai brīvā laika aizraušanās – tas ir dzīvesveids, kas aizsācies jau bērnībā laukos pie meža un turpinās joprojām gan kā medniekam, gan medību vadītājam un savulaik arī kā veterinārārstam. Elmārs uzskata, ka mednieku vidū drošība, cieņa un savstarpēja palīdzība ir svarīgāka par visu pārējo.

Kāpēc tu esi mednieks?

Tas nāk no bērnības. Es visu bērnību pavadīju laukos. Tie bija padomju laiki. Esmu dzimis 1962. gadā Koknesē. Tā slimnīca, kur piedzimu, tagad ir applūdināta. Tā atradās starp Likteņdārzu un luterāņu baznīcu. Kad Daugavā būtiski samazina ūdens līmeni, tad slimnīcas drupas var redzēt.

Vecākiem bija daudz jāstrādā, tāpēc visas vasaras un brīvlaikus pavadīju laukos pie vectēva un vecmammas. Tā bija naturālā saimniecība – govis, cūkas, aitas. Katrs mēģināja iztikt, kā mācēja. Vecmamma kolhozā bija zirgkope. Aiz žoga ganījās kolhoza zirgi. Pati māja bija pie liela meža, un apkārt citu māju nebija. Dzīvojām diezgan nošķirti.