Ir tikai 2023. gada pats septembra sākums, un briežu buļļi Talsu novada Valgalciema pusē tikai vēl gatavojas tādam lielākam uznācienam, paretam kādam bullim iebaurojoties.

Taču viens bullis bija izteikti ļoti aktīvs netālu no pašām mājām. Tas savu varenību jau bija izrādījis septembra pirmajās dienās noteiktā apgabalā. Kāds viņš bija? Tāds vēl nebija redzēts. Vēl kādu darbdienas vakaru bija dzirdēts turpat netālu, par ko ziņoja sievas vecāki, ka neļaujot gulēt un visu nakti ārdoties.


Nu vairs nebija miera, jāredz un jāsatiek šis brašulis. Pienāca piektdienas vakars pēc darba. Kavēšanās, netikšana iecerētajā laikā mežā tajā vietā, kur briežu bullis varētu būt. Knaši steidzos uz saviem laukiem, ātri pārģērbos, ieliku suni voljērā, lai tas neizdomātu man sekot. Steigšus aizdesoju uz meža cirsmu, jo ap pulksten astoņiem vakaros esot sākušās viņa aktivitātes. Vējš bija man labvēlīgs, apsēdos uz sava krēsliņa, kas bija paņemts līdzi, atstutēju ieroci pret celmu, saliku fotoaparātu, ja nu izdotos to nofotografēt. 


Primārais bija izpētīt, kāds tas bullis ir, vai drīkstētu tādu medīt. Mums kolektīvā ir noruna, ka medījam indivīdus ar spīļveida žuburiem raga galā un, ja nu gadās kārtīgs medaļnieks, tad vismaz četri žuburi ragu galos, ne mazāk. 

Taču vakars bija gana silts, draugs iebaurojās vien divas trīs reizes, tā pavisam maz un nedomāja tuvoties cirsmai, kur biju apsēdies. Veselu stundu mani aplidoja lieli odu bari kā pavasarī, sakoda ausu galus un vaigus tā, ka likās – kāds mani aprunā.