Pētniekiem pēc ilgstošiem pētījumiem izdevies noskaidrot gan to, ka Zemes dabiskajam pavadonim Mēnesim ir šķidrs kodols, gan pavisam jauna modelēšana uzrādījusi arī to, ka šā šķidrā kodola iekšienē vēl ir arī atsevišķs cietais kodols, proti, tieši tāds, kāds ir Zemei.

Speciālisti novērtējuši, ka Mēness iekšējam kodolam ir aptuveni 500 kilometru liels diametrs, taču tā blīvums ir mazāks par Zemes kodola blīvumu.

Papildu atklājums saistīts ar parādību, ko dēvē par Mēness mantijas apvērsumu, vienkāršāk sakot, starp plāno ārējo garozu un iekšējo kodolu esošā biezā slāņa materiāls mēdz mazliet pārvietoties. Atsevišķi elementi, tostarp arī ar dzelzi bagātinātais materiāls, varētu būt pacēlušies līdz pašai virsmai no mantijas un kodola robežas, iepriekš nonākot vulkāniskajos iežos, kas patlaban veido Mēness garozu. Tajā pašā laikā tās garozas daļas, kas bijušas blīvākas par citām, cauri mantijai nolaidušās lejup līdz pat kodolam.

Pētnieki pauduši, ka šie jaunie dati ievērojami uzlabojuši izpratni par Mēness iekšējām īpašībām, tādējādi paverot skatu uz tālīnās vēstures notikumiem. Izvirzīts pieņēmums, ka savulaik Mēnesim bijis ārkārtīgi jaudīgs magnētiskais lauks – aptuveni simts reizes spēcīgāks nekā Zemei, un to radījis Mēness kodols, taču mūsdienās Zemes pavadonim šāda lauka vairs nav praktiski nemaz.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.