15 °C
Tagad jau esot gluži droši zināms, ka uz Mēness ir ūdens molekulas un ledus. Taču kā tās tur nokļuvušas?
Aprēķināts, ka no Zemes atmosfēras augšējiem slāņiem nākošie ūdeņraža un skābekļa joni, kas vēlāk savstarpēji savienojušies uz Mēness, varēja izveidot vismaz 3500 kubikkilometru virsmas mūžīgā sasaluma vai pazemes krājumu šķidrā ūdens veidā. Pētnieki pauduši uzskatu, ka ūdeņraža un skābekļa joni uz Mēness virsmas nokļūst, kad tie iziet cauri Zemes magnetosfērai (pilienveida burbulis visapkārt Zemei, uz kuru iedarbojas planētas magnētiskais lauks). Zināms, ka tas notiek piecu dienu laikā katrā Zemes pavadoņa mēnesī.
Saistībā ar to, ka Saules vējš iedarbojas uz šo burbuli, atsevišķas Zemes magnētiskā lauka līnijas pārtrūkst – tās paliek piesaistītas Zemei vairs tikai ar vienu galu. Kad Mēness iejaucas Zemes magnetosfēras astē, dažas no šīm sarautajām saitēm atjaunojas, un tas savukārt noved pie tā, ka iepriekš Zemes atmosfēru pametušie ūdeņraža un skābekļa joni pēkšņi traucas atpakaļ uz to. Amerikāņu ģeofiziķis Ginters Kletečka no Aļaskas pavalsts Fērbenksas universitātes skaidrojis, ka tas esot līdzīgi tam, it kā Mēness būtu iegājis dušā, proti, tādā dušā, kuru veido ūdens joni, kas it kā atgriežas uz Zemi, bet nokrīt uz Mēness virsmas.
Pētnieki pauduši uzskatu: tā kā uz Mēness nav magnetosfēras, tad, kad joni ietriecas Mēness virsmā, izveidojas mūžīgais sasalums. Daļa šā sasaluma dažādu ģeoloģisko procesu rezultātā var izrādīties iedzīta arī zem pavadoņa virsmas un tur pārvērsties šķidrā ūdenī. Tāpat pētnieki izvirzījuši pieņēmumu, ka notikusi lēna un pakāpeniska šo jonu uzkrāšanās vairāku miljardu gadu laikā pēc pēdējās tā dēvētās smagās bombardēšanas, kad agrīnā Zeme un agrīnais Mēness bija pakļauti triecieniem, kurus veica citi cauri kosmosam joņojoši debesu ķermeņi.
Pētnieki no orbitālā aparāta Lunar Reconnaissance Orbiter iegūtos gravitācijas datus izmantoja nolūkā pamatīgi izpētīt Mēness polāros apgabalus un dažus no lielākajiem krāteriem, rezultātā atklājot virkni anomāliju, kas varētu norādīt uz tādu kalnu iežu lūzumiem, kas spētu noturēt mūžīgo sasalumu. Atskaitēs pētnieki pauduši, ka strukturālos paplatinājumus un lūzumus veidojošo krāteru triecieni dodot iespēju veidot “piemērotus telpas tīklus lielu zemvirsmas šķidrā ūdens rezervuāru izvietošanai”. Piebilsts, ka aprēķini liecinot: pēdējo aptuveni 3,5 miljardu gadu laikā Mēness dzīlēs tādējādi uzkrājušies vairāki tūkstoši kubikkilometru tā dēvētās ūdens fāzes.
Lai gan vispār ūdens uz Mēness tomēr nokļūstot no vairākiem avotiem, ieskaitot Saules vēja izraisītās ūdeņraža un skābekļa reakcijas, un nav izslēgts, ka liela daļa no šiem Mēness krājumiem veidojusies tieši tādā veidā. Piebilsts, ka ar prognozēto šā ūdens daudzumu būtu pietiekami, lai piepildītu Hūrona ezeru Ziemeļamerikā (pētījumu veikuši amerikāņu zinātnieki, tāpēc arī paskaidrojumos parasti lieto tādus salīdzinošos lielumus, kas puslīdz kaut ko varētu izteikt pašiem amerikāņiem), un ka krāteriem un klinšu plaisām veidotais klājums nodrošina nepieciešamo aizsardzību, lai ūdens neiztvaikotu atpakaļ kosmosā.
