Ragu vietā būtu labāk sunim piedāvāt kaltējumus, piemēram, trahejas un ausis.

Aprunājoties ar medību suņu īpašniekiem, dzirdu, ka lielākā daļa saviem četrkājainajiem palīgiem ragu graušanu neliedz. Tas ir visai loģiski – zooveikalos šie graužamie kārumi maksā bargu naudu, toties medniekiem tie ir daudz brīvāk pieejami. Un tomēr arī mednieku sabiedrībā viedokļi atšķiras.

Kāds lasītājs satraucies jautā: “Runā, ka, graužot pārnadžu ragus, tie siekalu iedarbībā pārvēršas šķiedrās, kas varētu kaitēt suņa zarnu traktam un zobiem. Drošs paliek drošs, pagaidām esmu savam krievu medību spanielam atņēmis visus ragus. It kā zooveikalos tos tirgo, tātad tiem nevajadzētu būt kaitīgiem, bet, no otras puses raugoties, arī cigaretes taču ir iespējams nopirkt... Arī veterinārārstu viedoklis nav viennozīmīgs, tāpēc netiekam skaidrībā – dot vai nedot sunim grauzt ragus?”

Kas sakāms speciālistiem?

Veterinārmedicīnas doktors, LBTU veterinārārsts ar specializāciju stomatoloģijā Agris Ilgažs:“Būtībā kaula veidojumus tiešā veidā savvaļas plēsēji neēd – tie lielākoties apgrauž skrimšļus, zelē jēlādu. Arī tad, kad staigājam pa mežu, reizēm izdodas atrast nokritušos pārnadžu ragus. Jā, reizēm tie ir nedaudz apgrauzti, taču, neskatoties uz to, rodas loģisks jautājums – ja jau tie ir tik uzturvērtībām bagāti, tad kādēļ nav pilnībā nograuzti un ilgu laiku nevienu neinteresējoši mētājas mežā? Reizēm mednieki jautā – kādēļ tad nomedītam plēsējam, kam par mutes veselību neviens nerūpējas, zobi ir balti un veselīgi? Ir jāsaprot, ka tas lielākoties ir nevis kaulu un ragu, bet gan jēlādas nopelns, kas līdzīgi kā gumija zobus nopulē. Plēsēju zobi jau pēc būtības nav paredzēti ilgai barības košļāšanai, to saberšanas virsma paredz nokošanu un tūlītēju norīšanu.