Pastāv dažādi mīti par medījuma gaļu un tās apstrādi. Tie var nedaudz atšķirties atkarībā no valsts kultūrvēsturiskā mantojumu vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Taču pamata ideja ir maksimāli saglabāt un pat izcelt medījuma īpašo garšu un gaļas neapšaubāmo kvalitāti.

1. Medījuma gaļai ir pārāk specifiska un spēcīga garša.

Daudziem cilvēkiem šķiet, ka medījuma gaļai ir pārāk izteikta un specifiska garša. Tas ir viens no visizplatītākajiem mītiem. Kā piemēru var minēt mežapīles vai bebra gaļu, kam ir sava ļoti izteikta garša un smarža. Īpatnējā garša kādam var šķist nepierasta vai savāda, taču tā piederas pie medījuma un padara to īpašu. Patiesībā medījuma gaļa var būt ļoti maiga un garšīga, ja to pareizi sagatavo. Svarīgi ir arī tas, kā dzīvnieks nomedīts, kā ir veikta pirmapstrāde un nogatavināšana.

2. Medījuma gaļa ir bīstama, jo tajā var būt parazīti un slimības.

Lai gan ir patiesība, ka savvaļas dzīvnieki var būt inficēti ar dažādu slimību pārnēsātājiem un parazītiem (piemēram, trihinellām), tas ne vienmēr nozīmē, ka medījuma gaļa ir bīstama. Pareiza apstrāde, piemēram, gaļas sasaldēšana vai rūpīga termiskā apstrāde var novērst šo risku.