Man ir 33 gadi, un domāju, ka zinu visu, taču šādi domāt ir ātrākais ceļš uz strupceļu izaugsmē.

Mārcis Cielava no Bēnes ir mednieks vismaz trešajā paaudzē. Viņš ir viens no tiem medniekiem, kurš patiešām zina medību suņa vērtību un to, ka pret medījumu vienmēr jāizturas ar cieņu. Viņš uzskata – neesi pārliecināts, ka viss izdosies, sprūda mēlītei jāpaliek nenospiestai.

Kāpēc tu esi mednieks?

Medības mani ļoti aizrauj. Turklāt es ģimenē neesmu pirmais mednieks. Mans vectēvs medīja, tāpat arī tēvs ir kaislīgs mednieks. Viņš visai ātri tika ievēlēts par mednieku kluba vadītāju, un tādējādi es uzaugu ģimenē, kur viss tā vai citādi bija un ir saistīts ar medībām. Arī mans krusttēvs ir mednieks, lai gan ne tik aktīvs.

Es to visu redzēju, gāju līdzi, vakaros klausījos mednieku stāstus, gāju palīgā jaukt bebru dambjus. Un, kad tētis vakarā atnāca no dzinējmedībām, viņš mani vienmēr pacienāja ar kādu sviestmaizi, kas jau iepriekš bija sasmērēta lieka. Tās viņš dēvēja par zaķu maizītēm. Un es patiešām domāju, ka tās viņam mežā ir iedevis zaķis! Mana kļūšana par mednieku bija likumsakarīga.