Mednieku un makšķernieku kluba "Tūjas" mednieki medī Ziemeļvidzemē, Limbažu novadā. Šis apvidus ir īpašs – tas ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Taču tas nozīmē vien to, ka mednieki jau sen iemācījušies saudzīgi izturēties pret dabas vērtībām.

Kluba valdes priekšsēdētājs Artūrs Surmovičs teic, ka neesot nekāds galvenais, bet pirmais starp līdzīgajiem, un solīja iet dzinējos, ja stāstot būs kaut kur kļūdījies. 


Gāziniekiem kaimiņos dakterīši 


Kluba nosaukuma izvēle esot bijusi visai vienkārša – blakus mednieku mājai augušas vairākas tūjas un līdz ar to daudz nav bijis jādomā. 


“Lielākajai daļai mednieku klubu Latvijā vēstures stāsts ir daudzmaz līdzīgs – padomju laikos platības apsaimniekoja kāds mednieku formējums, kas, Latvijai atgūstot neatkarību, beidza pastāvēt, un tā vietā izveidojās vairāki jauni klubi, tostarp Tūjas. Tūju gadījumā tas bija Latvijas gāzes mednieku klubs. Tāpēc mūs joprojām šad tad dēvē par gāziniekiem. Tas gan notiek arvien retāk. Kaimiņos mums ir ārstu kolektīvs, un tos mīļi dēvē par dakterīšiem. Kaimiņos uz citu pusi bija kādas trikotāžas fabrikas mednieku klubs,” stāsta Artūrs Surmovičs.


Katram īpašniekam nepieciešama sava pieeja


“Apsaimniekojam aptuveni piecus tūkstošus hektāru lielas medību platības, plus mīnus 100–200 hektāru katru gadu, jo darbs ar līgumiem ir nebeidzamais stāsts. Kādi līgumi tiek noslēgti no jauna un kādiem beidzas līguma termiņš. Taču tam ir arī savi ieguvumi, lai gan līgumu administrēšana ir grūts darbs. Tas nav tā, ka tev ir tikai viens līgums un, ja medību tiesību īpašniekam kaut kas nepatīk, vienā dienā klubs var pazaudēt visas platības. Ja līgumu ir daudz, arī tad, ja kāds līgums tiek nolauzts, tiek zaudētas samērā nelielas platības, nevis visas kluba apsaimniekotās.