Spirāle ir visnotaļ izplatīta forma šajā pasaulē: tāda piemīt gaisa plūsmām un virpuļviesuļiem, protoplanetārajiem diskiem, sakopojumiem ap jaunām zvaigznēm, un, protams, tās ir arī spirālveida galaktiku gigantiskās piedurknes. Un gluži nesen astronomi atklājuši jaunu un pārsteidzošu parādību – no jaunām zvaigznēm izveidojušos spirāli, kas “aug” no masīva klastera centra Mazajā Magelāna Mākonī, kurš kā tā dēvētā pundurgalaktika ir viens no Piena Ceļa pavadoņiem.

Reklāma

Mazajam Magelāna Mākonim kā galaktikai ir ievērojami vienkāršāks ķīmiskais sastāvs nekā Piena Ceļam, un tas to padara salīdzināmu ar agrīnajos Visuma pastāvēšanas periodos dzimušajām galaktikām. Kad astronomi pētī Mazo Magelāna Mākoni, viņi redz to, kas masveidā risinājies Visumā ļoti tālā pagātnē, proti, aptuveni 2–3 miljardus gadu pēc Lielā Sprādziena.

Runa ir par spirālveida sabiezējumu NGC 346, kura summārā masa sasniedz 50 000 Saules masu, un tā diametrs ir “tikai” 150 gaismas gadi. Šā sabiezējuma spirāles ārējā daļa ir “zvaigžņu dzemdību nams”, kurā risinās ārkārtīgi intensīvi jaunu zvaigžņu veidošanās procesi, kurus uztur zvaigžņu kustība un masīvi kosmiskās gāzes mākoņi. Sabiezējuma NGC 346 forma, lielie zvaigžņu veidošanās procesu tempi un salīdzinošais tuvums Zemei – aptuveni 200 000 gaismas gadu – jau sen piesaistījis astronomu uzmanību.

Izmantojot teleskopa Hubble 11 novērošanas gadu laikā savāktos datus, zinātnieki izskaitļojuši, ka sabiezējuma NGC 346 zvaigžņu kustības ātrums spirālē ir aptuveni 3220 kilometri stundā, un 11 gadu laikā tās pārvietojušās vismaz 350 miljonu kilometru attālumā jeb 2,5 reizes lielākā attālumā par to, kas atrodas no Zemes līdz Saulei. Savukārt ar instrumenta MUSE (Multi Unit Spectroscopic Explorer) teleskopa VLT palīdzību zvaigžņu un gāzu mākoņu kustība jau izmērīta trijās dimensijās, un tādējādi pētnieki apstiprināja, ka tas viss kustas pa spirāli virzienā uz sabiezējuma centru, kas tālā nākotnē novedīs līdz tam, ka izveidosies neliels, toties ārkārtīgi blīvs zvaigžņu klasteris.

Astronomi pauduši, ka šā sabiezējuma spirālveida forma uzskatāma par ļoti efektīvu zvaigžņu veidošanās procesu dabisko paātrinātāju. Vēl vairāk – šī spirāle faktiski ir sava veida “transporta ceļš”, pa kuru zvaigznes un gāze kustas centra virzienā. Saskaņā ar patlaban spēkā esošajām teorijām tādi procesi bijuši ļoti izplatīti agrīnajā Visumā, un ar to palīdzību veidojušies dažu arī mūsdienās pastāvošo gigantisko galaktiku blīvie kodoli.