Reizēm mēdzu pajokot, ka būtu gatava medījuma filejas iemainīt pret diviem subproduktiem – sirdi un mēli. Tieši tik ļoti man tie garšo.

Jūnija beigās gadījās nomedīt jaunu āzīti. To vēdinot, atklājās, ka lode jau tā mazo sirsniņu bija ķērusi tieši centrā un no tās pāri palikušas vien driskas. Labi, ka dzīvnieks uzreiz bija nokritis turpat uz vietas, bet nedaudz žēl par sabojāto sirdi. Tiesa, mēle gan bija lietojama, un to arī nolēmu pagatavot.

Pastāv mīts, ka mēle ir cieta, nesakošļājama, taču tā tas nebūt nav. To gatavojot, parasti cenšos neko nesarežģīt, lai nenomāktu mēles garšu un struktūru. Visbiežāk vienkārši novāru to ūdenī ar garšvielām, sagriežu ripiņās, apberu ar sāli un ēdu kā silto vai auksto uzkodu. Šoreiz bija iedvesma uz eksperimentiem. Izlēmu sagatavot mēli un tai pa virsu uzlikt karamelizētu sīpolu variāciju Āzijas gaumē.