11.3 °C
Maija līdaku copes atskaites sociālo tīklu platformās nereti maldinoši kultivē priekšstatu par mūsu ūdens resursu pārbagātību. Tik laižam un smeļam, viss notiek! Skaitliski plēsoņu spiningošana tiešām maijā pie mums var būt ļoti rezultatīva. Taču tas nebūt neliecina, ka ar ūdeni viss ir kārtībā. Ko tad drīkstam saukt par bagātu ūdens resursu, un ko katrs makšķernieks var darīt, lai veicinātu zivju resursu uzlabošanos pie mums? Uz īsu sarunu par šo tēmu uzaicināju ihtiologu un ūdeņu pētnieku Matīsu Žagaru.
Tev bijusi iespēja pētīt simtiem ūdenstilpju gan Latvijā, gan citās valstīs. Kādu vidējo atzīmi tu ieliktu mūsu ūdeņiem no 1 līdz 10?
Tas, protams, ir ļoti subjektīvi, turklāt katrs ūdens ir atšķirīgs un unikāls. Tomēr, ja sametam visu vienā akvārijā, tad es vairāk par 5 gribēdams nevaru ielikt. Mums ir, protams, ļoti labi apsaimniekoti ūdeņi, taču absolūti lielākā daļa šī resursa ir cilvēka rīcības seku novājināta.
Labā ziņa ir tāda, ka Latvijā arvien ir proporcionāli daudz dabīgas izcelsmes ūdenstilpju, kurās situāciju ir iespējams uzlabot. Tā ir bagātība, ko nenovērtējam. Esmu bijis arī, piemēram, Ķīnā, Indijā, kur milzīgi ūdens resursi ir neatgriezeniski sabojāti. Tur redzam, kas notiek, ja cilvēkam ļauj dabas resursus nekontrolēti izmantot. Iznīcināt ir ārkārtīgi vienkārši. Pie mums ūdeņu stāvoklis vēl ir tāds, kur vajadzētu 5–10 gadus cilvēku nelaist tam klāt, un daba visu sakārtotu pati. Taču labi saprotam, ka tas pie mūsdienu apdzīvotības un paradumiem vairs nav iespējams, tādēļ atliek sabiedrības izglītošana un gudra apsaimniekošana.
Kuri ir tie priekšnosacījumi, lai mēs varētu cerēt, ka ezers būs zivīm bagāts? Vai 30 zemmēra un knapmēra līdakas Burtniekā vienā dienā ir Eldorado?
Burtnieks ir ļoti interesants izpētes materiāls zinātniekiem. No vienas puses, skaitliski tas ir ar zivīm superbagāts resurss. Ja vērtētu pēc ekseļa tabulas, kur pierakstīts tikai ezerā esošo zivju skaits, šķiet, ka redzam sapņu ezeru. Tomēr, ja ejam dziļāk un izvērtējam Burtnieka zivju sastāvu un izmērus, tad te jau ir krietni objektīvāka aina, kas ir tālu no vēlamās, – to vidējie parametri liecina par novājinātu resursu, uz kuru nemitīgi ir milzīgs cilvēka, proti, makšķernieku un zvejnieku, spiediens.
Lai izprastu, ko varam dēvēt par zivīgu ūdeni, iedomāsimies divus personāžus. Pirmais – vīrietis ap 40, kurš visu mūžu ir dzīvojis veselīgi, sportojis, pareizi ēdis, labi gulējis, un otrais – mazkustīgs, ēd draņķus, ir liekais svars, nesporto un strādā stresainu darbu.
Pie mums diemžēl lielākā daļa ūdeņu ir tuvāk šai otrai galējībai – slinkajam un nogurušajam četrdesmitgadniekam, un te varam vainot tikai paši sevi.
Tas, ko esmu novērojis, – jo tālāk ezers ir no apdzīvotām vietām, jo lielākas izredzes tam ir būt zivīgam. Turklāt neliels ezers pie maza miesta var būt krietni sliktākā stāvoklī nekā liels ezers pilsētā. Jo pietiek ar diviem prasmīgiem maliķiem, lai šo resursu iztukšotu. Līdz ar to viens no atslēgas elementiem, lai ūdens resursus savestu kārtībā, ir izskaust maluzvejniecību. Ja ezers tiek labi pieskatīts, tā būs jau puse no uzvaras.
Otrs, krietni grūtāks uzdevums, ir izglītot makšķerniekus un sabiedrību kopumā par mūsu individuālo lomu dabas resursu patērēšanā un saglabāšanā. Ja iedvesmojamies no Skandināvijas, ar kuru mums patīk sevi salīdzināt makšķerēšanas paradumu ziņā, tad vēl ir ļoti, ļoti tāls ceļš ejams, bet tas nav neiespējami, un pirmās pazīmes var redzēt gan jaunākās paaudzes domāšanā un attieksmē, gan labo piemēru skaitliskā pieaugumā.
