Nēģi var garšot vai negaršot, bet Eiropā esam vieni no retajiem, kur tos zvejo un ceļ galdā. Nupat pusē atļautais zvejas laiks, kad zvejnieki līdz ar tumsu liek ūdenī murdus un gaismiņā izņem, taču tikai divās Latvijas upēs – Salacā un Svētupē – tos stiprina kā senākos laikos pie tačiem. Braucam ciemos uz Salacgrīvu pie Ulda Rozenšteina, kurš prot nēģus ne tikai ķert, bet arī labi gatavot.

Vēl pirms pieciem gadiem Uldim bija gan cits uzvārds, gan nodarbošanās – braucis par autobusa šoferi, vadājot tūristus pa Franciju, Alpu kalniem. Strādājis prom no Latvijas piecus sešus gadus, līdz nolēmis atgriezties dzimtenē. "Šeit esi savējais, bet tur nekad tāds nebūsi, nu tās nebūs īstas mājas, zināju arī, ka ārzemēs nekad negribētu audzināt savus bērnus." 

2018. gadā nosvinējis kāzas un pieņēmis ne tikai sievas Kristīnes uzvārdu, bet arī sievastēva Aleksandra aicinājumu pievienoties ģimenes zvejnieku saimniecībai "Kurķis". Uz jautājumu, ko nozīmē "kurķis", atbilde ir vienkārša – ozolkoka āmurs, kas palīdz taču būvniecībā.

Bez brīvdienām

Salacgrīvas zvejnieku saimē Rozenšteini ir labi pazīstami. Ar nēģu ķeršanu viņi nodarbojas kopš 2000. gada, kad radās iespēja iznomāt pirmo taci uz Salacas. Arodam pamatus ielicis vecaistēvs Arnis, kurš tagad jau aizsaulē, pārņēmis viņa dēls Aleksandrs, un nu pievienojies arī znots Uldis, kura ģimenē, iespējams, aug jaunā maiņa – dēls Alekss. 

"Laiks rādīs, kā būs, jo šis ir viens no darbiem, kuru nevar darīt bez patikšanas," spriež zvejnieks. Viņu uz zveju nebija jāpierunā, zinājis, ka patiks. Attieksme nav mainījusies arī pēc pieciem gadiem, pat par spīti piedzīvotajām neveiksmēm, skarbiem laika apstākļiem, negulētām naktīm un nogurumam.