Diemžēl ar galvu zem ūdens, un šādā situācijā izglābties ir mazas izredzes.

Dullākie jau ir izpētījuši gan Latvijas karti, gan arī makšķerēšanas noteikumus, kurās upēs jābūt lašveidīgajiem un kurās ar pirmo decembri ir beidzies spiningošanas liegums. Pārējie mirstīgie, tostarp arī es, gaida pirmo janvāri, kad vaļā būs visas upes, un tad nu atliek cerēt uz mātes dabas labvēlību par pieejamību upēm.

Un te nu sanāk koks ar diviem galiem – vieni cer uz kārtīgu salu, lai ledus visur droši staigājams; citi cer, ka sali nebūs lieli un upes feini spiningojamas. Pēdējos gados sevi esmu pieķēris pie domas, ka tā ledus cope mani neuzrunā… Nezinu – vecums varbūt vai kas cits, bet labprātāk izvēlos pastaigu pa džungļiem, sniegu aiz krāgas no kārtējā zaru biezokņa, kuram lauzies cauri potenciālas vietas meklējumos pie upes. Uz Peipusu jau noteikti pāris reižu aizlaidīs un tievo aukliņu prieku arī pabaudīs, bet tad, kad kāds taimis vai kur nu vēl lašu memmītis ieknābj vizulī, tad tie asarīšu lomi paliek kaut kur dziļi, dziļi otrajā plānā.

Tad nu pirms šī raksta tapšanas izbridu sniegus līdz garāžai, iztērēju divas šķiltavas, lai atkausētu slēdzeni (nav ne jausmas, kā šamā pamanījās aizsalt) un tiktu pie savas lašu somiņas, lai ar tās saturu padalītos arī ar jums. Pieredzējušiem lašotājiem tur diži nav ko redzēt, bet varbūt kādam iesācējam kaut kas aizķersies. Apskatīsim somu, un padalīšos drusku arī par savu inventāru un copi kopumā. Tad nu vērsim pie ragiem!