15.4 °C
Ilze Graudiņa (Akmene) ir psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste, rakstniece, trīs dēlu mamma, viena vīra sieva jau 33 gadus, sirsnīga draudzene. Mūža mīlestības – jūra un Latvija.
Vasaras sākumā iznāca Ilzes Graudiņas jaunākais romāns “Māsa. Brālis”, bet autore turpina strādāt kā psihoterapijas speciāliste. Kad bijām sarunājušas interviju, rakstniece viesojās arī grāmatnīcā “Globuss” Vaļņu ielā, kur uz autogrāfu stundu bija atnākuši gan seni draugi, gan lasītāji, ar kuriem rakstniece tikai iepazinās. Pēc tam devāmies uz omulīgu jūgenda kvartāla dzīvokli, no kura logiem paveras lielisks skats, bet pa ceļam rakstnieces vīrs Alvis Akmens izstāstīja, ka šo dzīvokli viņi pēc ilgiem meklējumiem iegādājušies, jo… Ilze vēlāk tai dienā saņēmusi debesu svētību darījumam – viņai uzkakājis putns! Un tiešām, nu viņi te dzīvo jau gadu desmitiem un jūtas gandrīz tikpat labi kā piejūras mājā, kur cenšas pavadīt lielāko daļu vasaras.
Kā tu pati no profesionālā viedokļa vērtē savu grāmatu – ko tā devusi tev un ko dos lasītājam?
Te nu ir tas gadījums, kad nevarēju šo grāmatu neuzrakstīt – domāju, cilvēki, kas romānu izlasīs, to sapratīs. To var lasīt vienkārši kā stāstu par kādu ģimeni, vērojot māsas un brāļa attiecību virpuļus, bet var lasīt, arī pamanot psiholoģiskus knifus. Esmu mācījusies divus psihoterapijas veidus – psihodinamisko un ģimenes sistēmisko terapiju, un katra no tām atšķirīgi lūkojas uz māsām un brāļiem. Psihodinamiskos terapeitus vairāk interesē bērna iekšējā pasaule – jūtas, fantāzijas, konflikti un attiecību modeļi, kas veidojas attiecībās. Piemēram, brālis vai māsa ir pirmais konkurents bērna dzīvē, kas rada emocionālu satricinājumu – greizsirdību, dusmas, sajūtu, ka viņš ir aizstāts un bailes zaudēt vecāku mīlestību. Tad ir svarīgi, vai bērns “drīkst” izdzīvot šīs jūtas un tās integrēt, nezaudējot mīlestību pret brāli vai māsu. Šis ir tikai viens māsu un brāļu attiecību aspekts, ko esmu atainojusi, bet vērīgs lasītājs visā romāna garumā pamanīs pretrunīgumu, kas pastāv māsas un brāļa attiecībās – kā tas ir: mīlēt savu konkurentu? Kā tas ir – veidot tuvību ar saviem vienaudžiem? Un cik viegli vai grūti tas nākas mūža garumā?
Savukārt sistēmiskā ģimenes terapija uz brāļiem un māsām skatās kā uz visas ģimenes sistēmas daļu, kurā tiem ir iespēja mācīties dažādas prasmes – sadarboties, risināt konfliktus, aizstāvēt savas robežas, veidot tuvību un lojalitāti. No šīs pieredzes veidojas daudzi pieaugušo attiecību modeļi. Lai uzturētu līdzsvaru ģimenē, bērni nereti neapzināti sadala lomas – “atbildīgais”, “nemiernieks”, “ģimenes lepnums”, “jautrais” vai “klauns”. Ja vecāku starpā ir liela spriedze, bērni reizēm neapzināti tiek iesaistīti sistēmas stabilizēšanā. Teiksim, viens bērns kļūst par “labo bērnu”, lai mazinātu spriedzi, otrs sāk uzvesties problemātiski, novēršot uzmanību no vecāku konfliktiem, vai arī māsas un brāļi veido aliansi ar vienu no vecākiem. Šos un daudzus citus aspektus lasītājs var atrast manā grāmatā.
Kas ir galvenās vainas, ar kurām pie tevis kā speciālistes vēršas līdzcilvēki?
Klienti bieži nāk pie manis ar jautājumu – kā tikt vaļā no veģetatīvās distonijas, trauksmes, depresijas? Daži pat jautā – kā tikt vaļā no emocijām un jūtām, kas “traucē dzīvot”? Mans uzdevums ir skatīties dziļāk – kas radījis iekšēju konfliktu un spriedzi, nespējot pieņemt savas jūtas? Cilvēki bieži vēlas piedot saviem vecākiem, ka viņi nav spējuši pietiekami labi pildīt vecāku lomu, ka nav spējuši būt atbildīgi pieaugušie līdzās saviem bērniem. Tikai izprotot, no kurienes nāk spēcīgas un bieži nepatīkamas emocijas un jūtas, kādu lomu tās spēlē psihes struktūrā, var nonākt līdz izpratnei, kādēļ cilvēks nav ticis galā ar iekšējiem izaicinājumiem un ir piedzīvojis panikas lēkmes, trauksmi vai depresiju.
Cilvēkam neatliek nekas cits kā skatīties acīs savām dusmām, bailēm, vilšanās un vainas sajūtai vai kaunam, pārstrādāt to, kas nav integrēts psihē un pieņemt savu pretrunīgumu. Es teiktu – pieņemt savu cilvēciskumu visā tā sarežģītībā. Diemžēl ne katram tas ir pa spēkam. Saku paldies visiem saviem klientiem, kuri nav nobijušies un pāragri nav pametuši psihoterapijas procesu.
Runājot ar tevi, šķiet, ir tāpat: tu turi mūri sev priekšā un rādi tikai tās mazās ainiņas, kuras esi īpaši svešiniekiem uzzīmējusi priekšā šaujamlūkām. Kāpēc tas ir tik svarīgi?
Tas ir konflikts starp abām manām nodarbēm – rakstīšanu un psihoterapiju, kas mēdz man sagādāt raizes. Rakstniekam ir svarīgi izmantot savu iekšējo pasauli, lai radītu literāros darbus un, kā man jaunībā ieteica pazīstams dzejnieks, atklāt pasaulei savus dēmonus, bet psihoterapijas speciālistam ir svarīgi palikt kā baltai lapai vai ekrānam, uz kura klients var izspēlēt un projicēt savus iekšējos konfliktus. Tādēļ jāatzīst, ka es ne vienmēr esmu pārliecināta, vai tas, ko par sevi esmu atklājusi intervijā, maniem klientiem nāks par labu, ja viņi to izlasīs. Tiesa, redzēt, ka psihoterapijas speciālists arī ir cilvēks ar savu dzīves vēsturi, pārdzīvojumiem un jūtām, varētu nākt par labu. Pastāstīšu par kādu pieredzi, kur ģimenē smagi traumēts klients negaidīti bija spiests īsu brīdi atrasties kopā ar mani un manu toreiz mazo dēlu. Biju nobažījusies, kādu iespaidu šī pieredze atstās uz klientu, bet viņš man vēlāk teica – šī sastapšanās bijusi ļoti svarīga. Jo, ja es pret savu dēlu būtu izturējusies tā, kā reiz pret klientu bija izturējušies viņa vecāki, viņš man nekad vairs nevarētu uzticēties. Bet klients bija ieraudzījis, ka es esmu tas pats cilvēks, kas kabinetā, un tas viņu bija pārliecinājis, ka ir iespējama citāda vecāku un bērnu attiecību dinamika, nekā klients bija piedzīvojis savā ģimenē.
