6.1 °C
Vai esi vērojusi koku zaru veidotās formas uz zilas debess fona? Vai esi ieskatījusies ziedos un pamanījusi to putekšnīcu veidotos rakstus? Vai instinktīvi skaitījusi pašas ziedlapiņas? Vai tu jūti zināmu kārtību vai magnētisku bijību, vērojot dažādus rakstus un simbolus? To visu un vēl daudz vairāk sevī apvieno sakrālā ģeometrija jeb telpas (kā kosmiskā telpa, Ākāša*) kārtības izpratne caur proporcijām, formām un simboliem.
Pasaule vienā punktā un punkts kā daļa no pasaules
Viss sākas no viena punkta, no tā brīža, kad ar rakstāmo pieskaramies papīram, mums ir punkts. Tas ir tik niecīgs un it kā nenozīmīgs, bet bez šā pirmā pieskāriena papīra lapai netop neviens darbs, projekts vai šedevrs. Tas ir abstrakts un, no otras puses, tik ietilpīgs un visaptverošs simbols. Gluži kā dieva jēdziens – tas ir visur un bez tā nav iespējams pilnīgi nekas uz zemes, bet atsevišķi, atrauts no konkrētas formas – pavisam abstrakts un ne īsti saprotams (aptverams). Tas ir kā tīrs potenciāls sākumam.
Ne velti senajās praksēs tik bieži tiek izmantots punkts**, uz kuru koncentrēties, apcerēt un kurā pazust, ieslīgstot dziļā prāta atslābinājumā – meditācijā.
Kad prāts izpēta simbolu, tas tiek aizvests līdz idejām aiz prāta uztveres robežām. (K. G. Jungs)
Ja mums ir divi punkti, tīrais potenciāls var izpausties vienkāršā formā – līnijā. Līnija ir tā, kas sadala – ir viena puse un otra puse; ir sākums un beigas; ir radies kaut kas vairāk par tīro potenciālu, kaut kas tiek sašķelts, nodalīts, aizvirzīts. Ir parādījušies pretmeti, dualitāte. Tagad mums ir vērotājs un vērojamais, mums ir iespēja paskatīties uz situāciju no vienas un no otras puses. Notiek polarizēšanās, un mēs viegli tajā varam pazaudēties, bet tieši šie pretmeti palīdz mums arī izprast vairāk, ieraudzīt jaunu perspektīvu, kļūt gudrākiem, augt un radīt kaut ko jaunu. Ar līnijas palīdzību mēs varam radīt jebkuru citu formu. Tādējādi caur pretmetu dualitāti rodas trešais spēks – radīšanas spēks. Tas, kas iepriekš nav bijis un kas atsevišķi nebūtu iespējams bez punkta un līnijas.
Šis ir tikai viens no sakrālās ģeometrijas valodas simboliskajiem stāstiem. Stāsts, kas sevī ietver gan pasaules radīšanu, gan mūsu pašu radošos centienus, bērniņa vai projekta radīšanu, pašizziņas ceļu pretī izaugsmei un transformācijas procesus visos izpausmes līmeņos. Šī simbolu valoda ataino pašus fundamentālākos visuma arhetipus un viegli savij kopā izzināto ar bezgalīgi izzināmo, kur vienmēr vieta ir iekšējai apcerei.
Dieva paterns
Ne tikai dzīvā un nedzīvā daba, augu valstība, cilvēks, bet arī kosmoss vibrē pēc vieniem un tiem pašiem ritmiem. Kosmiskā kārtība, šķiet, atkārtojas atkal un atkal kā debesīs, tā arī uz zemes, līdz pat visniecīgākajai šūnai vai pat atomam. Viss pakļaujas vienotam ritmam, dievišķajam pulsam, pasaules uzbūves kārtības likumiem, kas caurvij itin visu – tādējādi savā būtībā ir pirmcēlonis visām vizuālajām, audiālajām, fizikālajām, arī karmiskajām un citām likumsakarībām.
Arī cilvēku atstātajā vēsturiskajā mantojumā – svētvietās, rotās, būvēs un dekoros – ir redzami dažādu formu, simbolu un tēlu atainojumi, kuri brīnumainā kārtā ir tik ļoti līdzīgi, neskatoties uz reliģiju, nacionalitāti vai kultūru. Vēlreiz apliecinot, ka šī kosmiskā Visuma deja ar saviem nospiedumiem stāv pāri cilvēku izdomātajam iedalījumam tautās, ticībās u. tml.
Lai tevis radītais būtu gana ilgtspējīgs, potenciālā atstājams nākamajām paaudzēm un galu galā arī pašai patīkams, tam ir jābūt harmonijā ar šo kosmisko kārtību. Piemēram, īslaicīgā emocionālā uzplūdā mēs varam radīt, zīmēt un runāt vienu, un tam būs savs nospiedums – visticamāk, trauksmains, nemierīgs, ātri gaistošs.
