Dzīvojam laikā, kad pieejami meditācijas spa un viedtālruņa lietotnes, kas palīdz meditēt. Robotierīces un mākslīgais intelekts mūs vada un instruē ceļā pie Sevis. Mums ir iespēja meditēt, dziedināt, apzināt, izzināt Sevi jebkur un jebkā. Mēs esam lūdzēji, priesteri un dievišķo ziņu tulki vienā.

Mītam laikā, kad ir iespēja iepazīt visdažādākās tradīcijas un sākt savu garīgo ceļu, kāpjot ārpus vietējām reliģijām un ritiem, tādējādi ļaujot sev apiet nepatīkamas atmiņas vai asociācijas, kas laika gaitā apsūnojušas šejieniešu garīgumu. Mēs varam kāpt iekšā garīgo meklējumu ceļos, ko praktizējuši ļaudis otrā pasaules malā, tādējādi neļaujot pašmāju negatīvajiem kultūras nospiedumiem sevi aizāķēt un turēt. Mums ir iespēja ticēt, aizlūgt, vest sevi jebkur un jebkā.

Esam brīdī, kad teju katrs ir piedalījies kādā rituālā, katram otrajam mājās ir šamaņa bungas un kabatā kāds ezoteriska rakstura sertifikāts. Mūslaiku garīgais ceļš uzsver individualitāti un mēdz mētāt no vienas tradīcijas otrā, pa ceļam salasot pa druskai, no kā kopā stiķēt kopbildi. Kas neapšaubāmi tā arī ir, jo beigu beigās tās ir tikai katra paša attiecības ar dievišķo, tomēr ir vērts ar vienu acs kaktiņu sevi pieskatīt un apsvērt, vai šajos ceļos nav nepieciešama kāda struktūra un skats no malas.

Priecājoties par šo brīvību un zināšanu atvērtību, tradīciju saplūšanu un tik spēcīgu ļaužu modināšanu augstākiem apziņas līmeņiem, es vēlos mazliet sastrukturēt šos centienus, jo redzu, cik bieži ļaudis ir apmaldījušies šajā jauno laiku garīgajā brīvībā.