Kristīne Om Shanti: Mēs neesam tik visuvareni, ka varam būt tikai pozitīvi

Daudzas no jums lasa Kristīnes OmShanti ierakstus "Facebook" , daudzām šogad pie sienas ir nedēļu kalendārs, kurā Kristīne uzrunā no katras lappuses, vēl kādai ir svece vai krūzīte ar Kristīnes mandalu zīmējumiem. Un gan jau ir arī kāda, kura dzīves krustcelēs jautājusi pēc padoma, izvēlējusies Kristīni par pavadoni, lai tiktu tumšākam posmam cauri. Iepazīstamies tuvāk.

Parasti šādas intervijas sākas ar "kas jūs esat un kā līdz tam nonācāt", bet es pārmaiņas pēc sākšu ar ko citu. Piekritīsi, ka ir sarežģīts laiks, mēs nejūtamies ne droši, ne stabili, nezinām, kas būs pēc mēneša vai diviem… Kāpēc tas tā notiek? Ko mēs darām nepareizi?

Uz vārdu sarežģīts man radās iekšējais nē. 

Šis pilnīgi noteikti ir liels pārmaiņu laiks. Gribam mēs atzīt to vai ne, par to runā gadus 20. Atceros, kad pati pirmo reizi paņēmu rokās Lazareva grāmatu (man bija gadi 22), kurā lasīju par kaut kādu zelta laikmetu, kurš tuvojas, par kādām īpašām enerģijām, par Zemes vibrāciju paaugstināšanos un nepieciešamību augt tām līdzi… 

Protams, ka tāda informācija cilvēku vairākumam toreiz bija kā zinātniskā fantastika. Arī man, bet es sāku meklēt arvien vairāk informācijas, un tā aizsākās mans pašizaugsmes ceļš. 

Šobrīd uz Zemes valdošo laikmetu nomaina jauns. Tās ir grandiozas pārmaiņas. Šis ir tas laiks, kad mēs nevaram neuzdot sev būtiskus jautājumus – kas es esmu? Kas ir brīvība? Kas ir miers? Un kas vispār ir stabilitāte?

Tev pašai sev šīs atbildes ir?

Es teiktu, ka šīs atbildes ir tveramas kā uz vējdēļa: katrā viļņa augstumā būs cita dziļuma un nozīmes atbildes. Jautājums ir, bet no kāda apziņas stāvokļa – no bailēm vai no iekšējas pieņemšanas un atvērtības, no prāta vai no sirds – tas tiek uzdots?

Jā, ir mirkļi, kad man sanāk būt skaistā harmonijā un līdzsvarā, kad es pamostoties iekšēji saku: man tā patīk šī dzīve, man patīk viss, ko es šobrīd jūtu sevī. 

Un ir dienas, kad prāts mani veikli sagrābj un saka – bet, Kristīn, kā būs, ja notiks šitā un tā? Tad es saprotu, ka atkal esmu sevi sašaurinājusi līdz mazam ES, līdz šaurās personības robežām un savā prātā sāku ražot bailes. Stop, stop, stop. Bailes nav labs padomdevējs, miers gan. 

Mums jāmācās sērfot – prātam, apziņai. Nenoteiktība ir vienīgais mirklis, kad esam spiesti iemācīties sevi, ieraudzīt sevī. Līdz tam mēs mācījāmies sevi saskatīt, ielikt un būt tajā, kas ārpus mums.

Viegli uz to tā skatīties kā uz procesu, kas kaut ko izgrūsta, kaut ko sakārto, ja nav krīzes situācija paša dzīvē vai krīze kādam tepat blakus. Pie tevis droši vien nāk cilvēki, kam viņu situācijās šāds skats no malas šobrīd nemaz nav iespējams? Kuri paši jezgā ir iekšā. Vispār – ar kādiem jautājumiem pie tevis nāk?

Dažādi. Pārsvarā nāk pēc miera, pēc klātbūtnes sajūtas. Cilvēki nāk izrunāties, saņemt telpu viņa sajūtām, pārdomām, emocijām, piedzīvojumiem. Nāk, lai atgūtu mieru, spēku un ticību sev. Atguvis ticību sev, cilvēks atgūst spēku. 

Ne visi, kas atnāk uz sarunu, atrodas krīzēs, bet gadās arī tā. Protams, notikumi pasaulē diktē to, kas notiek lielākajā daļā cilvēku. Mēs esam enerģētiski cieši saistīti savā starpā. Bet es teiktu, ka viss notiekošais pasaulē, sākot ar kovidu, kad nonācām izolācijā, un arī karš Ukrainā ir licis cilvēkiem pievērsties ne tikai globāliem, bet arī dziļi personiskiem, eksistenciāli svarīgiem jautājumiem. Cilvēki šobrīd piedzīvo personīgās krīzes – mainās dzīves jēgas uzsvari. 

Manuprāt, vairāk nekā jebkad šobrīd tiek apjausta dzīves vērtība, personīgās vērtības. Vairāk nekā jebkad cilvēki sāk apdomāt, kādas motivācijas vadīti dara to, ko dara, kādas izvēles un lēmumus pieņem. Pilnīgi citādi cilvēki šobrīd sāk skatīties uz attiecībām ģimenē, partnerattiecībām, attiecībām ar bērniem. Mēs vairs nespējam dzīvot melos sev un melos citiem. Vai tā ir slikta krīze? Tas ir ārkārtīgi atbildīgs moments, tā ir apziņas maiņa. 

Tiem, kas stingri turas pie matērijas un savu pašvērtību asociē tikai ar materiāli sasniegto, tiem, kas spītīgi turas pie savas radītās vai kopējās sistēmas, tiem šobrīd iet smagāk. 

Kristīne OmShanti

 

Kā tevi dēvēt, ja tu nestrādā kā psihologs?

Vai tam tiešām ir nozīme? 

Es sevi nesaucu kādos īpašos vārdos, bet, ja man jautā, tad atļaujos dēvēt sevi šobrīd par pavadoni. Tam nav vajadzīgs dziļāks un plašāks izskaidrojums. 

Mēs esam saslēguši sasvstarpējus līgumus, pirms ieradāmies uz Zemes. Dvēsele, kurai pie manis ir jāatnāk, agrāk vai vēlāk viņu dzīve atvedīs! Laiks, notikumi, iekšējās pārdomas vai sāpes – nav nozīmes, kādā ceļā. Ja man kādam ir jāatdod savs enerģētiskais parāds vai esmu apsolījusi būt par atbalstu kādai Dvēselei grūtā, nesaprotamā brīdī, tad ir pilnīgi vienalga, kādu lomu es uz zemes izlemju caur savu Ego spēlēt. Dvēseles vienmēr atradīs ceļu viena pie otras, ja sekos savai sirdsbalsij. 

Līdz ar to es nepieeju tam, ko es daru, ar sajūtu, ka esmu izredzēta, citādāka vai īpašāka. Esmu izdzīvojusi garas un ļoti sāpīgas dzīves pieredzes, kuras esmu pārvērtusi spēkā, kas ļauj man saglabāt iejūtību pret citu sāpēm. 

Bet cilvēkmīlestību man ļoti dabīgi un maigi iemācīja mamma. Pie manis bērnībā drīkstēja palikt bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, bērni, kuri nezināja, ko nozīmē siltas pusdienas, tīra gultasveļa un nomazgāties pirms miega. Mēs paši nedzīvojām turīgi, reizēm gulējām ar bērniem vienā gultā, bet es atceros to sajūtu, kad pie sevis nodomāju – kaut manai draudzenei būtu iespēja vienmēr piedzīvot šo drošības sajūtu. 

Šis laiks prasa atlaist savas rokas un mācīties paskatīties uz lietām no pilnīgi citas perspektīvas. Mēs nepaliksim kaili, ja mūsos dzīvos pareizie uzsvari – cilvēkmīlestība, cilvēkvērtība, labestība un mīlestība.

Atceros, kā 9. klasē mamma salika somas un lika vest kādai trūcīgos apstākļos nonākušai ģimenei pārtiku. Pat viņu sunītim mamma nebija aizmirsusi ielikt ēdienu. Tādas lietas neprasa paskaidrojumus, es kā bērns caur mammas lūgumu sapratu, cik svarīgi ir spēt būt redzīgam, dzirdīgam un saglabāt sevī cilvēkmīlestību. 

Mēs katrs šeit darām savu darbu. Kāds ir Zemes dārznieks, kādam dobes ir jāizjauc, un tāda ir lietu kārtība, kura stāv pāri personības un prāta izpratnei. 

Redzi, kā – pilnīgi neviens no personīgām krīzēm nav pasargāts. Man patīk krīzes dēvēt par askēzēm, kuras noliek mūsu priekšā Visums. Ir lietas, notikumi, pieredzes, kurām mēs katrs iesim cauri. Jautājums tikai, vai iesim cauri, to akceptējot vai pretojoties, dusmojoties, tiesājot vainīgos savās sāpēs utt.

Kamēr cilvēks dod vaļu tikai emocijām, ir ļoti grūtāk tikt no krīzes ārā. Kamēr valda tikai prāts ar bāzes uzstādījumiem, katra krīze, nav svarīgi, vai tā ir globāla vai personīgā, tiek uztverta kā kaut kas šausmīgs. 

Kādā mirklī mēs katrs nonākam līdz apziņai, ka ar vislielāko stresu neko nevar izmainīt. Uz sevis pārliecinājos. Lai nonāktu līdz šim stāvoklim, kas izskatās gaisīgs un mazliet vieglprātīgs no malas, man vajadzēja apzināti iziet cauri daudzām personīgām krīzēm. Pirms tam es bēgu, centos pretoties, noliegt to, kas notiek. Kā? Meditēju un izlikos, ka tas ar mani nenotiek. Skaitīju afirmācijas, praktizēju pozitīvo domāšanu un centos nekādi nesaskarties ar realitāti. Mēģināju sevi piemānīt. 

Kad notiek dziļās krīzes, kad mūs kārtīgi izpurina pie visām miesām, tad nākas aptvert: vienīgais veids, kā var izturēt jebkuru krīzi, ir pārstāt pretoties. Kad pats tiec cauri zaudējumiem, izsēro un sāc integrēt to jauno, kas atnāk vietā, arī saproti, kā citu krīzē ieķepušo maigi virzīt uz mieru, uz pieņemšanu. 

Tas prasa milzīgu iekšējo drosmi un briedumu, lai izietu mierpilni cauri savām krīzēm. Katrā krīzē mēs mācāmies akceptēt savas bailes un ieraudzīt to milzīgo ilūziju burbuli, kurā ir ļoti daudz uzspiesto priekšstatu (ja darīsi tā – būs tā). Mums ir tik daudz formulu apkārt, bet nereti trūkst iekšējā balsta un zināšanu, kā ar sevi sadarboties krīzes situācijās.

Mazliet pailustrē, kā to saprast!

Ja milzīgs koks vētrā ļaujas, lai vējš to šūpina, tas nelūzīs. Koks ir, un vējš ir. Tā koks pārdzīvo vētras gadu simtiem. Bet tas, kurš ir sastindzis un pilns pretestības – tas lūzīs! 

Pretestība patērē milzu enerģiju. Nonākt pieņemšanā nenozīmē, ka man ne no kā nav bail un ka es visu saprotu. Tā atslēdziņa ir – arī tad, kad esmu nāvīgi nobijusies, es to pieņemu. Man ir dusmas, ka viss šobrīd sajucis kājām gaisā, un esmu apjukusi notikumos, bet es pieņemu savu izmisumu, nesapratni, dusmas un izmisumu, kurš plūst caur mani. Ļauju tam visam būt. Akceptēju, pieņemu un nemēģinu būt tik iluzori ezoteriska – tik garīga, ka noliedzu visu neērto un slikto, kas ar mani notiek. Ar mums notiek viss. Un notiks viss. 

Brīdī, kad atļaujam visam notikt, arī kad jūtamies saplēsti gabalos, izgāzušies, kad šķiet, ka nekas nesanāk, un mēs atveramies sev savā trauslumā… tādos brīžos mēs kļūstam ļoti patiesi, autentiski. Nokrīt lepnība, un tiekam klāt tam dzīvajam, patiesam, īstajam, ievainojamajam cilvēkam, no kura iepriekš tik ļoti kaunējāmies sevī. 

Katrā otrajā konsultācijā mēs runājam, cik cilvēkiem ir ārkārtīgi bail atzīt savu trauslumu. Mēs visi turamies! Tik ļoti cenšamies izlikties stipri, visu varoši arī tad, kad iekšā viss kliedz. 

Man patīk tas teiciens: cilvēki netēlo depresiju – cilvēki tēlo, ka viss vienmēr ir labi. No kurienes ir parādījusies pārliecība, ka visu laiku jābūt pozitīvam, lai iederētos sabiedrībā? 

Es nepamanīju to mirkli, kā caur mandalu radīšanu izzīmēju visas savas sāpes, izkliedzu uz papīra neizraudāto, izstāstīju caur simboliem to, ko nespēju ietērpt vārdos.

 

Mums taču kārtīgi masē to iekšā – domā labas domas, un tev viss būs kārtībā… Kā tu uz to skaties?

Tieši tā arī skatos – ir forši no visām savām domām izvēlēties un akcentēt tieši labās! Domas notiek pašas, tās neprasa atļauju, domas notiek caur mani – gan labās, gan sliktās, gan ķecerīgās, gan jaukās, gan manas domas, gan kaimiņa domas. Pat stāvot pieturā, var uzvilkt uz sevi domas un neapjaust, ka tās nav manējās, tās ir blakus stāvošā cilvēka domas. Un tām vienkārši ir jāatļauj plūst cauri, ne pieķerties, ne piesavināties un nepievienot klāt emocijas. 

Bet mums nereti ir bail, kad mēs noķeram – pag, šitā doma man ienāca, šitās bailes… Ļauj tām tāpat iziet ārā, kā tās tevī ir ienākušas. Akceptē, necīnies, ļauj brīvi plūst. Bet labās domas mācies izvilkt virspusē – re, tas man desertiņš! Domāt labas domas nozīmē izvēlēties labās domas un apaudzēt tās ar enerģiju, lai piesaistītu attiecīgu realitāti.

Jo vairāk atslābstu, jo vieglāk mans ķermenis nolasa informāciju otrā cilvēkā. Ne no kāda kosmosa nav jāvelk: kosmoss ir tepat līdzās – mēs esam kosmoss! 

Tā kā fokusēt savu uzmanību uz to, ko izvēlies?

Jā! Mēs taču visas drēbes, kas ir skapī, arī vienlaikus nevelkam! Kā es jūtos – tādu drēbīti izvēlos! Vai arī kafejnīcā: es nepasūtu visu, kas ēdienkartē, bet izvēlos to, kas man kārojas! Jo ēdienkartē ir daudz kas, arī tas, kas man negaršo. 

Mēs neesam tik visuvareni, ka varam būt tikai pozitīvi. Tad jau tas ir robots! Mēs esam visādi. Tikai tad, kad pieņemam sevi visādus, kļūstam patiesi viengabalaini. 

Tu konsultē kā psiholoģe – tā var teikt?

Tas būtu nekorekti teikts. Es neesmu ne sertificēts koučs, ne psihologs, ne terapeits. Es strādāju caur enerģētiku, prātu un cilvēka ķermeni. Nevaru to izskaidrot. Es ieraugu cilvēku un redzu… Bet man bieži vien ir ilgi jāklausās cilvēkā, lai saprastu, kādā līmenī viņš ir gatavs uztvert informāciju un ko pats sevī ir sācis apzināties kā risināmo problēmu. Lai neaizskrienu vilcienam pa priekšu.

Nereti ir tāda sajūta, ka manī jau no bērnības bija iebūvēts skeneris. Man vienmēr ir bijis viegli sajust otru, sadzirdēt un ieraudzīt patieso sāpi. Arī tad, ja cilvēks melo sev un man. 

Nedomāju, ka tā ir bijusi mana apzināta izvēle būt empātei un just otru caur savu ķermeni. Kad kas tāds ir iebūvēts ķermenī, tad tā īsti vairs nav izvēle. Tas bija ilga laika jautājums, līdz sāku akceptēt, ka Visums šādi translē caur manu ķermeni enerģiju – kalpojot citiem par atbalstu, būt par pavadoni. Es visādi no šīs atbildības izvairījos. 

Ilgi pretojos darbam ar cilvēkiem tādā plānā, kā daru to šodien. Vēl pirms pāris gadiem ieslēpu konsultēšanu zem pamatdarba. Protams, sapratu, ka cilvēki pie manis nāk galvenokārt uz sarunu. Kolēģi apjauta, ka es galvenokārt konsultēju, nevis daru to, ar ko aizsedzos, bet es pati spītīgi nevēlējos to atzīt. 

Skaidri apzinājos, cik tā ir liela atbildība – strādāt ar traumām, sāpēm, neapzināto sevī, apspiestiem un noliegtiem pārdzīvojumiem un enerģijām, kuras plūst caur cilvēka lauku. Pie mums arī valda tāda stereotipiska domāšana – ja tu neesi terapeits, tev nav tiesību sniegt palīdzību, jo kvalitatīvu palīdzību var nodrošināt tikai cilvēks ar dokumentu kabatā. Tad nu es ar šo pieņēmumu piesedzoties un jūtoties atbildīga cilvēku priekšā, klusināju savu jutību, redzību. Bet mēs nevaram aizbēgt paši no sevis. Jo vairāk pretojos savam ceļam, jo vairāk saņēmu sitienus pa pakausi no Visuma. 

Cik sevi atceros, vienmēr esmu kaut ko mācījusies. Es esmu mūžīgais students, kurš gūst maksimālu baudu no mācīšanās procesa. Nav dienas, kad es kaut ko nemācītos. Klausos, lasu, tulkoju, vācu informāciju. Un laikam jo vairāk man tiek dots, jo vairāk jūtu sevī arī atbildību atdot caur cilvēkiem atpakaļ Visumam. Tā nu esmu savākusies sevī visu ko, tostarp arī psiholoģijas zināšanas. Apvienojot jutību ar zināšanām, ir viegli tikt klāt cilvēkam visdziļākajos slāņos. 

Sesijas laikā jūtu caur savu ķermeni klienta ķermeni, skaidri redzu, kur cilvēkam ir iesprūdusi enerģija, kur viņš nav gatavs laist vaļā savas sāpes, kur viņš domā, ka to laiž vaļā, bet enerģija nevirzās. Domāju, ka ne visi cilvēki, kuri strādā ar enerģijām, var izskaidrot, ko tieši viņi dara. Darbs vienkārši caur ķermeni notiek, un viss. Es dažreiz pati nespēju uzreiz aptvert, kāpēc kādam atļauj palīdzēt, bet citam man nogriež enerģijas plūsmu un aizliedz strādāt. Ir jautājumi, uz kuriem es vairs atbildes nemeklēju. 

Domāju, ka mums katram no dzimšanas ir ielikts šūpulī tāds kā kompass, kurā virzienā mēs augsim, kuras intereses iznāks priekšplānā un caur ko mijiedarbosimies ar cilvēkiem, kā veidosim savu personību. 

Zini, kas man iedeva tiesības strādāt ar cilvēkiem? Drosme! Bet, ja man kāds jautā, kas es esmu – es esmu vienkārši Kristīne. 

Kādam es esmu mandalu māksliniece, kādam asociējos ar mandalu svecēm. Kādam esmu Kristīne Om Shanti, kura raksta rakstus Facebook. Bet man pašai ir vienalga, kā mani cilvēki dēvē. 

Ilgi gāju līdz tam, lai pati sevi akceptētu, lai spētu atvērties savai dabai. Kad tas notiek – kad esam sevi pieņēmuši –, mēs vairs neesam atkarīgi no apkārtējo akcepta. Jo vairāk ir miera manī, jo skaistāk es varu baudīt enerģijas, kuras plūst caur mani. Nav tā, ka es esmu kaut kāda īpašāka, ka man kaut kādi kanāli ir vaļā. Nē! Dievs man ielika tādu instrumentu, un tad nu ir divi varianti: vai nu es to ņemu un pamatīgi izgaršoju, izspēlējos šo spēli, vai nu pretojos – nē, es gribu kā visi: iešu biznesā. Izmēģināju. Nesanāca. Neesmu es biznesmene. Nav manī pietiekami ambīciju, negūstu baudu no sacensību gara, un nav manī tādas enerģijas, ar kuru var biznesu uzbūvēt. Man ir cits pulveris iekšā. 

Atzīstos – gribēju, mēģināju, centos. Tikai vīlos pati sevī. Izmēģināju vairākas lietas. Manam Ego no tā nekāda kaifa... Bet, ja man saka – Kristīn, mums vajag semināru par to tēmu –, es varu aiziet, apsēsties un sākt runāt. Tad kādēļ mēs cenšamies izlikties neredzam to, kas mūsos ir iebūvēts un gatavs kā darba instruments, un skrienam pakaļ tam, kas skaitās stilīgi un kā dara visi? 

Gadiem krāju kastes ar informāciju, rakstiem, konspektiem, tulkojumiem, semināru pierakstu kladēm. Man ir nepublicēti raksti blogā. Es ik dienas mācos un lasu psiholoģiskus rakstus, pētu cilvēka psihi. Nu, kāds es biznesmenis? Esmu staigājoša informācija, un tas tad arī ir mans dzīves virziens. Mūsu intereses pasaka priekšā, kurā virzienā meklēt realizāciju. Nekas nav jāizdomā. 

Labi, tu neesi diplomēta psiholoģe, bet tu taču visu ko esi mācījusies – to pašu Ājurvēdu, Vēdas vispār, pareizi?

Jā, ar Vēdām sākās mans pašizpētes ceļš. Par šīm zināšanām esmu ļoti pateicīga. Taču atzīšos, vienubrīd es kļuvu atkarīga no šīm zināšanām. Tā bija pamatīga mācība man: ja cilvēks nav stabils sevī, viņš viegli visā pazaudējas.

Esmu apguvusi numeroloģiju, mudras, mantras, mācījusies astroloģiju, nu jau vairāk nekā 20 gadus praktizēju jogu. Nu jau būs aptuveni 10 gadi, kopš psiholoģija ir mana interese, kaisle un aizraušanās. Paralēli arī psihosomatika. Es daudz strādāju ar sevi, ar pašizpēti. Redz, caur psiholoģiju cilvēka prātā var ielīst dziļi. 

Reiz biju pie energomasieres. Pēc seansa viņa teica: es nebiju satikusi cilvēku, kurš ir tik daudz strādājis pats ar sevi. Un es tiešām varu likt roku uz sirds: tas, cik daudz es esmu pavadījusi laika, lai dziedinātos, lūdzoties, mēģinot atrast atbildes uz procesiem, kas notiek manī, – tas viss šobrīd ir mans darba instruments. 

Man patīk tā sajūta, kad izdodas cilvēkam konsultācijā iedot tādu …mieru. Īstenībā jau neko vairāk tu otram nevari iedot, kā atgriezt ticību sev un atgūt miera sajūtu.

Tu sadraudzējies ar saviem klientiem?

Es drīzāk teiktu, ka mēs strādājam ļoti draudzīgā atmosfērā. Ja cilvēks nejūtas droši, brīvi un labi manā laukā, tad tāds produktīvs darbs īsti nesanāks. Tādēļ es no savas puses piedāvāju lauku; taču tas nenozīmē, ka visiem tas vienādi derēs. Draudzība ir pavisam par ko citu. Draugi ir mūsu dāvanas. Tas nav mūsu varā – noskatīt sev draugu. Tā ir īpaša maģija, kas savieno cilvēkus ar draudzīgām saitēm. Tamdēļ es nevaru apgalvot, ka visi cilvēki mani izvēlētos kā savu draugu. 

Kāds uz sarunām nāk ilgstoši, kāds cits grib tikai sakārtot mazās, asās, akūtās lietiņas. Citam vajag iedot sajūtu: es tevi redzu, es dzirdu, es tevi saprotu, es tev ticu. Cilvēki grib piedzīvot sev uzdāvinātu uzmanību. Tas taču ir skaisti un ļoti dziedinoši. Tāpēc es sarunas nesaucu par terapiju, bet par dziedināšanos vai izpratnes ceļu pašam pie sevis. 

Darbs ar sevi – tas ir par iekšējo briedumu, atbildību un emocionālo inteliģenci. Es eju vēl vairāk saprast pats sevi, kļūt par draugu pats sev, iemācīties sadarboties ar sevi, uzticēties sev, sajust sevi, kļūt par lielāku autoritāti pats sev! Jo es iemācos šito mašīnu, kas es esmu, pārvaldīt. 

Neviens nedara neko nepareizi, lai kā tas izskatītos! Mūsos ir iekšā bāzes uzstādījumi, ko ieliek katram ģimenē – tad skatāmies, varbūt kādu bāzes uzstādījumu var pamainīt.

Mandalu zīmēšana mani plūstoši aizveda uz gleznošanu. Tā tapa eņģeļu gleznu kolekcija. Tas bija īpašs piedzīvojums man pašai. To nevar vārdiem aprakstīt, kādas enerģijas ir telpā, kurā radīju eņģeļus.

 

Izklausās pārāk vienkārši – kā vienu klucīti pret citu nomainīt.

Vai tas ir vienkārši – tas atkarīgs no cilvēka tipa. Ir emocionālie tipi, jūtīgie, un ir prāta cilvēki… Viss ir vienkārši, ja darbu ar sevi uztver kā skaistu un jēgpilnu ceļojumu. Ja cilvēks domā ar mani viss slikti, galīgi nekas nav kārtībā un man ir jāiet ārkārtīgi garš ceļš, lai sevi izmainītu un izlabotu, tad tas ir sarežģīti. Katrs iet saviem soļiem, katram ir savs starta kapitāls, ar kuru atnāk. 

Pastāsti – kas tev ir ar mandalām?

Mandalas manā dzīvē ienāca negaidīti. Mirklī, kad es biju visvairāk no visiem noslēgusies un atrados tādā kā pašdziedināšanās procesā… Vienudien paņēmu baltu lapu, pildspalvu, un rokas sāka vilkt kaut ko ļoti nesaprotamu. Par skaistu mandalu to nosaukt tobrīd nevarēja, taču roka turpināja vilkt un vilkt dažādus simbolus, zīmes. Nu jau to ir veseli bloki, sakrāti kaudzē. Ir sazīmētas grāmatzīmes, izveidotas krāsojamās grāmatas, un viss krājas un krājas. 

Viena mandala – cik ilgs laiks tai vajadzīgs? Trīs stundas? Septiņas? Divas dienas?

Sākumā vienu mandalu varēju zīmēt līdz pat divām nedēļām. Mandala bija pabeigta, kad visa A3 lapa bija pilnībā aizklāta. Pilnīgā klusumā, neēdot un atraujoties no realitātes, es varēju stundām pavadīt pie mandalu radīšanas. Tā kļuva par manu visefektīvāko dziedināšanās praksi. Reizēm tā bija arī apzināta gavēšana. Tā bija jauna un skaista pieredze. Tagad mandalas top kladēs, lai varu parkā pazīmēt. 

Mandala kā dziedināšana – kā tas notiek?

Kad pirmoreiz paņēmu visparastāko papīru un pildspalvu un sāku kaut ko vilkt, es sapratu, ka tā ir šķība, greiza, neglīta, bez rakstura un skaistas formas. Bet toreiz man neienāca prātā paskatīties internetā, kā to pareizi uzzīmēt un ko vispār simbolizē mandala. Turpināju izzīmēt savas sajūtas, emocijas. 

Kad biju kādus četrus gadus ar mandalām izspēlējusies, pati nesaprotot, priekš kam, atradu informāciju, ka Kārlis Gustavs Jungs mandalu izmantojis kā terapiju – lai saprastu, ar ko cilvēks ir piepildīts. Cik intuitīvi pareizi mēs darām, ja sekojam savai sirdsbalsij! 

Vienā brīdī sapratu, ka gribu padalīties arī ar citiem, kādu brīnumus spēj paveikt mandalu radīšana, un sāku rīkot mandalu zīmēšanas vakarus. Daudzas sievietes baidījās nākt, esot pārliecinātas, ka mandalu radīšanai ir nepieciešamas zīmēšanas prasmes. Bet, paņemot lapu un pamēģinot zīmēt, saprata, ka zīmēt mandalas var ikviens. 

Es sapratu, ka cilvēki patiesībā vairāk grib tikt pie gataviem ieteikumiem un precīzām norādēm, kā uzzīmēt skaistu mandalu, lai ir ar ko padižoties, grib redzēt skaistu gala produktu. Daudz mazāk grib mandalu izmantot kā pašizpētes objektu. Un mazāk grib ieraudzīt to patiesību, ko par sevi var pastāstīt mandala, satikties arī ar neglīto un neērto sevī. 

Man vajag dziļumā braukt, gribas, lai cilvēks ierauga kaut ko lielāku. Jo, izlasot mandala radās tad un tāpēc un dara to un to, atkal strādā tikai prāts un Ego. Bet tas nav par tevi! Tev iekšā ir reāli kosmoss! Un ar šo kosmosu ir forši kaut reizīti, kaut drusku satikties!

Tava svece man sen izdedzināta, bet iepakojums ar mandalas zīmējumu vēl glabājas uz altārīša.

Cik mīļi. Paldies tev. Mandalu sveces bija viens no maniem mīļākajiem produktiem. Tas bija dažu gadu ilgs projekts, kurš man ļāva iepazīt jaunu biznesa nišu un sevi biznesā. Kāds sveci pasūtīja kā īpašu dāvanu jaunajam pārim uz kāzām, cits – dekoram uz svētku galda, bet daudzi izvēlējās dāvanai. Cilvēki sūtīja mums foto, kā svecīte viņu mājās ieņēmusi skaistu vietu. Tā bija ļoti silta komunikācija ar cilvēkiem. Vēlāk radīju mandalu kārtis ar iedvesmu tekstiem, un idejas ap mandalām neapstājās. Kopā ar brīnišķīgo Piebalgas porcelānu radījām projektu – porcelāna krūzes ar mandalām. 

Šobrīd mandalas kā biznesu mēs ar vīru esam nolikuši malā. Un izejam kopā jaunas pieredzes.

Pastāv stereotipisks viedoklis, ka, ja tu ej ar sevi strādāt – tātad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tā mēs uztveram arī iešanu pie terapeita, pie speciālista. 

Arī tevi pašu vairs Latvijā nevar satikt.

Jā, tā ir. Saucam sevi par gājputniem šobrīd. Meita nosvinēja 20 gadus, iekārtojās savās mājās, nosvinējām meitas izlaidumu un nākamajā dienā ar vīru aizlidojām. Arī tas ir skaists, jauns posms mums visiem. 

Kristīne OmShanti

 

Šī pieredze man dod iespēju vairāk uzmanības vērst uz savu iekšpasauli. Latvijā es daudz atdevu, devu un brīžiem nespēju atjaunoties, atgūties. Ir tāda sajūta, ka Visums šādi izlēmis mani sagatavot jaunam etapam. Kādam? Kas to lai zina?

Pirmais jautājums, kuru sev uzdevu – kas tu esi, kad tu neesi vairs nekas? Otrais – ko es varu dot cilvēkiem, esot tik tālu prom, kā varu būt noderīga?

Un kas tu esi, kad tu neesi nekas?

Tīra apziņa, caur kuru piedzīvo sevi Visums. Un arī šos vārdus katrs sadzirdēs citādi. Mēs visi esam kaut kas, caur ko notiek spēle ar nosaukumu Dzīve. 

Tas var skanēt arī ļoti augstprātīgi, it kā mani nekas neinteresētu… Mani interesē! Ļoti daudz kas. 

Arvien skaidrāk apjaušu, kas es neesmu. Es neesmu manas domas, es neesmu mans ķermenis, es neesmu citu priekšstati par sevi. Mēs visi esam kas vairāk, kas stāv aiz fiziskā un uztveramā priekškara. Mēs visi esam kas vairāk, nekā esam iemācījušies par sevi. 

Esmu dzīvs cilvēks, kurš iet cauri visādām pieredzēm, kā visi, bet man ir izdevies atrast dažus instrumentus, ar kuriem es sev nesaprotamā brīdī atgādinu – izbeidz! Beidz tam prātam ļaut ņemt virsroku! Skaties dziļumā: kurš tevī šobrīd cieš, kurš pārdzīvo?

Es arī gribētu kādu tādu atrast…

Viens no tiem ir – es redzu, ko prāts dara, un nepretojos. Jo tad tas, kurš izlemj, vai prātam būs tiesības ballīti diktēt, kļūst varenāks! Es nelecu līdzi domām un nestiprinu klāt emociju, bet atļauju enerģijai caur sevi izspēlēt savu spēli tā, kā tas notiek. Tā ir sevis vērošana un neiejaukšanās procesos, kuri caur ķermeni notiek. Vai es domās saku – nu, paspēlējies… Kuram paliek kārtis rokās tajā brīdī, kad tu skaties uz to, kurš skatās uz tevi?

Uzziņai: Kristīne OmShanti

• Šogad – SPĪGANAS rubrikas Apzinātība saimniece 
• Sarunās ar cilvēkiem palīdz iet izpratnes ceļu pašiem pie sevis
• Vada Facebook lapu Kristīne OmShanti – raksti un personīgo blogu www.omshanti.life
• Piedalās ezoteriskas ievirzes pasākumos un festivālos
• Vadījusi mandalu zīmēšanas, apzinātības seminārus, organizējusi retrītus
• Studējusi Vēdas, astroloģiju, numeroloģiju, tantru
• Studējusi, pasniegusi un daudzus gadus praktizē jogu
• Pēc profesijas pedagoģe un juriste