Tostarp vēl joprojām diemžēl ne gluži visus pazudušos vispār arī atrod.

Pasaules augstāko virsotni Everestu cilvēks pirmo reizi oficiāli iekaroja pirms 70 gadiem, un šajā ziņā tas joprojām ir grandiozs notikums. Suģestija saglabājas, un virsotne joprojām pievilina drosminiekus no visas pasaules. Taču tas ir arī ļoti riskants pasākums, kas turklāt jau paņēmis ļoti daudz dzīvību.

Baigais kalns

Everests jeb Džomolungma (Tibetā “Māte – pasaules dieviete”), jeb Sagarmatha (Nepālā “Pasaules valdnieks”) ir zemeslodes augstākā kalnu virsotne – tā sasniedz 8848 metrus virs jūras līmeņa. Dienā temperatūra tur visaugstākajā punktā sasniedz -19 °C vasarā, ziemā turas robežās no -30 °C līdz -60 °C. Taču tur bīstama ir ne tikai zemā temperatūra, bet arī pēkšņs viesuļvējš, kas sasniedz 160 kilometru stundā ātrumu, kā arī zemais spiediens. Skābekļa parciālais spiediens sasniedz tikai 43 milimetrus atbilstoši dzīvsudraba stabiņam (jūras līmenī, kur nodrošināts normāls asins piesātinājums ar skābekli, tas ir 150 milimetri). Cilvēks tādā augstumā izjūt kolosālu pārslodzi skābekļa trūkuma dēļ, bet tas provocē dažādus nepatīkamus stāvokļus: miegainību, smaguma sajūtu galvā, pēkšņi dīvainu uzvedību un tamlīdzīgi.

No maija beigām līdz septembra vidum Everestu pārklāj vasaras sniega musoni. Tā sauktais laikapstākļu logs, kā alpīnisti dēvē maksimāli drošo laika periodu, kurā iespējams uzrāpties virsotnē, parasti iestājas tikai dažas reizes gadā, laikā no maija vidum līdz novembrim, turklāt tas ir ļoti neilgs. Vēstīts, ka pēdējos gados novērota tendence: tas sācis sarukt jau tikai līdz 2–7 dienām visa gada laikā! Tad strauji iestājas ziemas musonu periods ar ļoti spēcīgu snigšanu un vēju.