28. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Oriģinālais Romans Suta

1896. gada 28. aprīlī. Pirms 130 gadiem Dzērbenas pagastā veikalnieka ģimenē piedzima viena no spilgtākajām, darbībā enerģiskākajām un daudzpusīgākajām latviešu mākslas personībām – gleznotājs, grafiķis, mākslas publicists, interjerists, klasiskā modernisma piekritējs un popularizētājs Latvijā Romans Suta (1896–1944).

Jau pati pasaulē nākšana notikusi visai neparasti – ratos ceļā no Cēsīm uz Piebalgu. Pusaudža gados Suta aizbēga no mājām, lai kļūtu par jūrnieku. Kā stāsta, 1913. gadā kādu dienu puisis apmeklējis izcilā mākslinieka Jūlija Madernieka studiju un redzētā ietekmē tomēr nolēmis būt gleznotājs. Mākslinieka iemaņu pamatus Suta apguva epizodiski te Rīgā, te bēgļu gaitās Krievijā. Pirmā pasaules kara beigās atgriezies Latvijā, 20. gadu sākumā viņš ar savām idejām un uzņēmību kļuva par latviešu jauno mākslinieku kopienas dzinējspēku. Suta gleznoja konstruktīvisma stilā, taču ar nacionālu savdabību. Tas jo uzskatāmi izpaudās porcelāna apgleznošanas darbnīcā "Baltars" tapušajos traukos. Suta kopā ar dzīvesbiedri mākslinieci Aleksandru Beļcovu, draugu grafiķi Sigismundu Vidbergu bija viens no "Baltara" dibinātājiem un strādāja par mākslinieku gan Kuzņecova porcelāna, gan Iļģuciema stikla fabrikā. "Baltara" izstrādājumi 20. gadu Eiropā kotējās augstu, saņēma vairākas medaļas ārzemju izstādēs, un ar to palīdzību Sutas vārdu iepazina arī ārvalstīs. Unikālais "Baltara" porcelāns šobrīd ir Latvijas kultūras kanona daļa. Tostarp gleznotājs pieminams ne tikai mākslas dēļ. Kvalitatīva māksla bija tas, ar ko nesen dibinātā, bet Eiropā vēl lāgā neatpazīstamā Latvijas valsts varēja sevi pieteikt, tādēļ 1923. gadā viņš panāca Ārlietu ministrijas atbalstu, lai Leipcigā vācu valodā izdotu grāmatu "60 Jahre lettischer Kunst" ("Latviešu mākslas 60 gadi"). Grāmata – faktiski 45 lappušu brošūra ar lakonisku pārskatu par Latvijas māksliniekiem un viņu veikumu, melnbaltām ilustrācijām – bija pirmais ārzemēs svešvalodā izdotais darbs par latviešu mākslu.

Arī 30. gados Suta saglabāja atzīta mākslinieka slavu, kaut impulsīvā rakstura dēļ pamanījās sabojāt attiecības ar daudziem agrākajiem domubiedriem; darbojās mākslas pedagoģijā, publicistikā. 1940. gadā viņš veidoja scenogrāfiju jau padomju okupācijas laikā iznākušajai spēlfilmai "Kaugurieši". 1941. gada jūnijā Suta evakuējās uz PSRS un atrada darbu Gruzijas PSR kinostudijā Tbilisi. 1944. gadā viņu apsūdzēja pārtikas kartīšu viltošanā. Romanu Sutu bez tiesas sprieduma nošāva tā paša gada 14. jūlijā. 1959. gadā mākslinieku reabilitēja.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Latvis", 1926. gada 28. aprīlī

Mūsu skatuves māmuļa. Kam vairāk tiesības uz šo vārdu? Bez šaubām, Bertai Rūmniecei, mūsu lielai skatuves māksliniecei, kas pavadījusi visilgāko laiku uz mūsu skatuves. Viņa ziedojusi visu savu mūžu skatuves mākslai un kalpo tai nepārtraukti 45 gadus. Cik daudz prieka un cik daudz arī sāpju neslēpj šī garā mākslas darbā piepildīto gadu virkne! Jaunie lai iet pie viņas vērot, cik spirgti ar gadu desmitiem nepārtrauktā darbā vēl var veidot svaigus tēlus, nemaz nenogrimstot nedzīvā rutīnā. Savā goda dienā 29. aprīlī, kad Nacionālā teātra direkcija māksliniecei atļāvusi benefici, viņa tēlos vecmāmuļu franču komēdijā "Iekarotā laime". Pilns nams lai jauka balva viņai!