Darba ikdiena: gumijas zābaki, odi un brikšņi

Mēdz teikt – kā zivs ūdenī. Taču vai tiešām zivīm ūdenī vienmēr ir tik labi, kā mēs, makšķernieki, to domājam? Kā var noskaidrot, kā zivīm klājas, vai varam neuztraukties, ka loma pietiks arī mūsu mazbērniem, vai steidzami jārīkojas, lai situāciju uzlabotu?

Atbildes uz šiem jautājumiem ikdienā meklē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta Iekšējo ūdeņu un zivju resursu atražošanas nodaļas speciālisti un viņu palīgi.

Nekā romantiska

Zivju resursu pētniecības departamenta iekšējo ūdeņu un zivju resursu atražošanas nodaļas vadītāja Ruta Medne stāsta, ka nodaļas darbinieku uzdevums ir noskaidrot zivju resursu stāvokli Latvijas iekšējos ūdeņos un izstrādāt rekomendācijas zivju resursu atražošanai – vai jāgatavo nārsta vietas, vai ūdenstilpē jāielaiž zivju mazuļi. 

"Aptuveni vienu trešo daļu sava laika pētnieks pavada, lasot un analizējot zinātnisko literatūru, iepriekšējo gadu atskaites un datus. Šis darbs pārsvarā notiek ziemā 

– janvārī, februārī, arī martā, jo vasarā tam neatliek laika. Tas ir nepieciešams, lai saprastu, ko mēs tajā upē vēlamies redzēt un varam saskatīt. Savukārt aprīlī sākas lauka darbi, kas beidzas tikai oktobrī, novembrī vai decembrī – atkarībā no sezonas. Tāpat no septembra līdz decembrim apkopojam un analizējam lauku darbos iegūtos datus. Līdz ar to ļoti daudz laika tiek pavadīts pie datora," skaidro Ruta Medne.

Kā saskaitīt lašus un taimiņus

Iekšējos ūdeņos tiek nodalīti zivju pētījumi un vides pētījumi. Pēdējie arī ir ļoti svarīgi, lai gan makšķerniekus visvairāk interesē tieši zivju pētījumi.

Mednes kundze atklāj, ka "BIOR" pētījumu mērķis ir saimnieciski nozīmīgās zivju sugas. Upēs tās ir migrējošās zivis: lasis, taimiņš, zutis, nēģis un vimba. Protams, iekšējos ūdeņos notiek arī ezera zivju uzskaite. Abos gadījumos pētniecības metodes atšķiras. "Laši un taimiņi savā dzīves ciklā rudenī ienāk upē, nārsto, pavasarī izšķiļas mazuļi un pēc gada, diviem vai trim tie dodas atpakaļ uz jūru. Uz jūru migrējošos mazuļus sauc par smoltiem. Uzskaiti pētnieki pavasarī sāk ar tiem," skaidro Ruta Medne. Viņa stāsta, ka uzskaite notiek Gaujā un Salacā. Lašu uzskaite Salacā notiek kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. 

"Esam ieguvuši ļoti garas datu rindas, un vairākas paaudzes pētnieku tās papildina," 

zina stāstīt zivju resursu atražošanas nodaļas vadītāja. "Lai saskaitītu smoltus, upē ievieto speciālu zvejas rīku, kas nenogalina zivis. Zvejas rīkā iekļuvušās zivis kopā ar ierīci izceļ no ūdens, tās nomēra, nosver un tūlīt pat atlaiž atpakaļ upē."

Nākamais lašu un taimiņu izpētes posms ir mazuļu skaitīšana. Tā vienmēr notiek jūlija beigās, augustā. Lašupēs šo darbu veic vairākas izpētes komandas, izmantojot elektrozvejas aparātus. "Tiek izmantota īpaša ierīce, ar ko pētnieki brien upē un ar speciālu pieregulētu elektrosignālu zivtiņas apdullina. Taču zivtiņas neiet bojā!" skaidro Ruta Medne. "Tiklīdz zivtiņa tiek izņemta no ūdens, kurā darbojas elektrosignāls, tā nekavējoties atžirgst un tiek ielikta citā tvertnē. Dažkārt nākas lietot speciālus narkozes līdzekļus, lai zivtiņas varētu nomērīt. Tiklīdz tās atžirgst, tās nekavējoties atgriežas ūdenī."

Jūlijā un augustā Salacas upē tiek ievietots augšupejošo lašu un taimiņu vaislinieku skaitītājs. 

Skaitītājs zināmā mērā nosprosto upi, taču tikai tik daudz, lai visus augšup peldošos lašus novirzītu uz konkrētu vietu, kur tie tiek skaitīti ar zemūdens kameru. 

"Laivotājiem, protams, rodas sajūta, ka visa upe ir nosprostota, taču nē, tas zivju izpratnē tā nenotiek," saka Ruta Medne, piebilzdama, ka šī sistēma ļauj pētniekiem datus saņemt tieši uz datoru.

Pēta arī nēģus, zušus, vimbas

Arī nēģu uzskaite sākas jūlija otrajā pusē. Nēģu skaitīšanā tiek izmantota speciāla kastīte, ko ierok upes gultnē. "Kad nēģi saskaitīti, tie tūlīt atkal tiek palaisti atpakaļ ūdenī. Arī visi atrastie nēģu kāpuri (ņurņiki) paliek dzīvi," turpina "BIOR" zinātniece.

Savukārt zušu uzskaite notiek maija beigās un jūnija sākumā, arī periodiski jūlijā un augustā. Arī šajā gadījumā tiek izmantots elektrozvejas aparāts. Un zuši tāpat – tiek nomērīti un palaisti atpakaļ ūdenī.

"Vimbu resursu novērtējumu var veikt, balstoties uz zvejas datiem, taču papildus esam uzsākuši makšķernieku aptaujas," 

skaidro Ruta Medne. Viņa mudina makšķerniekus aizpildīt anketu, sekojot saitei "visidati.lv/aptauja/9754338/".

"BIOR" un sadarbības partneri bieži zivis iezīmē ar īpašām piekarzīmītēm. "Ja kāds noķēris šādu zivi, tad obligāti institūtam "BIOR" jāpaziņo par noķeršanas vietu un zivs parametriem – sugu, garumu, svaru. Ziņas var sūtīt pa e-pastu "bior@bior.lv" jebkuram "BIOR" pētniekam vai pa e-pastu "ruta.medne@bior.lv"."

Ne visu var kvalitatīvi izpētīt

Makšķerniekiem ir milzīga interese par līdakām un zandartiem. Izmantojot advancētās makšķerēšanas metodes, šīs zivis tiek ķertas lielā skaitā. "Problēma ir tā, ka ar mūsu monitoringa metodēm līdaku novērtēšana diemžēl nav īpaši veiksmīga," atzīst Ruta Medne. "Ir nepieciešama jauna metodika." Vienlaikus viņa uzskata, ka pie mums nekad nebūs ezeru, kur ir ļoti daudz lielu līdaku. "Lai līdaka izaugtu svarā par vienu kilogramu, tai ir jāapēd 10 kilogrami citu zivtiņu. 

Pat tad, ja vienā ezerā ielaidīs ļoti daudz līdaku, tās sāks ēst viena otru un ļoti lielo līdaku vienalga nebūs daudz," 

skaidro Zivju resursu atražošanas nodaļas vadītāja.

Zandarts ir ļoti jutīga zivs, to ietekmē dažādi apstākļi, un arī par zandartu ļoti interesējas makšķernieki. "BIOR" zinātniece stāsta, ka situācija ar zandartu pēdējos gadu desmitos ir būtiski uzlabojusies: "Pirms simt gadiem zandarts dzīvoja tikai dažos Latvijas ezeros. Pagājušajā gadsimtā tika uzsākta introdukcija un ezeros mēģināja iedzīvināt dažādu sugu zivis, arī zandartus. Tie tika ielaisti ļoti daudzos ezeros, un praktiski visur ir iedzīvojušies un izveidojuši pašatražojošas populācijas." Medne gan norāda, ka zandarts tiek ķerts visai lielos apjomos, tāpēc makšķerniekiem rodas sajūta, ka zandartu ir mazāk, nekā to ir patiesībā.

Piesārņojumu rada cilvēks

Diemžēl ļoti daudzās vietās upēs tiek novadīti neattīrīti notekūdeņi, Mednes kundze, brienot pa Pērses upi, reizēm konstatējusi, ka tā smird pēc vircas. Bet upei nav tā jāsmird. 

"Par piesārņojumu, kas nokļūst upēs, ir jārunā ļoti, ļoti daudz. Agrāk, kad saimniekam uz lauka ganījās viena gotiņa, zeme un ūdens spēja visu asimilēt un pārvērst mēslojumā. 

Tagad šo gotiņu ir simtiem vienā ierobežotā platībā, līdz ar to piesārņojums, kas nokļūst upēs, kādā vienā vietā ir simtkārt lielāks. Un šīs lielās koncentrācijas dēļ daba nespēj tikt galā arī ar dabiskām vielām. Tāpat katrā mājā ir nepieciešama notekūdeņu attīrīšanas sistēma: vai nu jāpieslēdz centralizētajiem tīkliem, vai jāierīko septiķis un kanalizācija regulāri jāizved uz attīrīšanas iekārtām, ja ne, jāizveido bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, lai dabā atpakaļ nonāktu tīrs ūdens."

Zinātniece arī raksturo paaugstināta piesārņojuma pirmās konsekvences: "Ja piesārņojums nonāk dabā, daba to mēģina sadalīt, bet tas ir iespējams vienīgi oksidējot, respektīvi, piesaistot skābekli. Tiklīdz upē palielinās skābekļa patēriņš, ir sliktāk zivīm. Tāpat kopā ar piesārņojumu ūdenī nokļūst slāpeklis un fosfors, un tas veicina upju aizaugšanu. Mēs varam tīrīt upes, kasīt ārā saknes, bet, kamēr ūdenī nokļūst slāpeklis un fosfors, tā ir cīņa ar vējdzirnavām."

Tāpat Ruta Medne norāda uz ķīmisko līdzekļu lietošanu lauksaimniecībā un mežsaimniecībā: "Arī šo vielu atliekas visbiežāk nonāk tieši upēs. 

Iekārtojot laukus ar grāvjiem, vajadzētu atstāt kokus vai krūmus, kuri tad savāktu vismaz daļu no slāpekļa un fosfora, kas citādi pa tiešo nokļūst upē. 

Tāpat nevajadzētu izmantot minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus līdz pašam upes krastam vai grāvja malai."

Zivju resursu atražošanas nodaļas vadītāja pamanījusi, ka šobrīd par modes lietu ir kļuvusi upju pārtīrīšana. "Upe tiek iztīrīta līdzīgi kā dzīvokļa viesistaba, lai nekur nemētājas neviena mantiņa. Bet upei ir vajadzīgs, lai tajā būtu akmens, lai mētātos arī pa kādam celmam, koka saknenim vai stumbram. Šīs visas lietas veido paslēptuves zivīm. Upei nav jābūt pārattīrītai! Tai nav jākļūst par grāvi!" uzsver Mednes kundze.

Latvijas ūdeņi un Eiropa

"BIOR" Iekšējo ūdeņu nodaļas pētnieki visvairāk sadarbojas ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas, jo abām valstīm ir kopīgi ūdeņi – kopīgas ūdenstilpes un kopīgas ūdensteces. "Esam iesaistījušies arī storu atjaunošanas projektā Baltijas jūrā. Tiesa gan, ar ļoti, ļoti mazu daļiņu. Pie šīs programmas vairāk strādā pētnieki no Vācijas, Polijas, Igaunijas, Dānijas un Zviedrijas.

Ziņas par lašiem un zušiem un to krājumu novērtēšanu tiek iesniegtas Starptautiskajā jūras pētniecības padomē. Iesniegtos datus vērtē kopā ar citiem Baltijas jūras valstu zinātniekiem. Tas viss palīdz nonākt līdz pamatotām nozvejas kvotām. Raugoties visas Eiropas kontekstā, ir lietas, ko mēs darām labāk, un ir lietas, kas būtu jādara labāk, ir lietas, kas būtu jāpamācās," tā Ruta Medne.

Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu

Foto: Lielais Loms