Vienmēr ir izvēle: palikt un kaut ko gaidīt vai pakustēties un cerēt uz brīnumu citā vietā.

Nekad nebūtu domājis, ka tik dziļi “sniegā” iekritīšu. Bet ziemas cope ne mirkli neļauj atslābt un liek vēlēties ilgāku ziemu un drošu ledu. Balansieri un bļitkas lielos vilcienos man ir skaidra bilde, mormiška ļoti patīk, ūdu ielikt varu, bet nekā interesanta tajā nav, manuprāt. Un, lai arī ziemas sezonas sākums pagāja jau ierastās copes tehnikās, tomēr atklājēja gars lika meklēt kaut ko jaunu. Radās jauns mērķis – zandarts un vibi.

Jāsāk ar to, ka savu pirmo ledus zandartu es noķēru jau pirmajā zemledus sezonā, bet zandarts uz mormiškas ir pielīdzināms taimiņa noķeršanai uz klasiskās vimbu gruntenes Gaujā. Drīzāk patīkams nelaimes gadījums, nevis pārdomātu darbību rezultāts. Bet gribas pa īstam, mērķtiecīgi. Skatoties svešzemju video interneta vidē, viss šķiet vienkārši – speciāli šai tēmai radīti mānekļi, cietāki un pielāgoti kāti zandarta ķeršanas vajadzībām, resnāka aukla, un viss notiek. Caur ekrānu viss tā kā būtu skaidrs, tad nu jādodas un jāķer. Manā gadījumā noklikšķēja un uz ledus praktiskās nodarbībās nonācu tad, kad sapratu, ka nekur nekas jēdzīgi neķeras – asaru nav ne upē, ne ezeros. Un, ja saproti, ka aplauziens garantēts ar ļoti lielu iespējamību, tad labāk izmēģināt kaut ko jaunu un sen kārotu. Tā es nonācu līdz pirmajai zandartu copei.

Arī darba ikdiena man saistīta ar copi, un lielākais gandarījums ir dienās, kad praktiskajā copē varu izmēģināt kādu jaunu produktu. Ja darbā pavīd šaubas par mānekļu krāsojumiem vai vēl kādām niansēm, tad es vēl cītīgāk ķeros darbiem, lai nākamā diena ir pusbrīva. Un pēc saraustīta nakts miega esmu jau Igaunijā. Kāpēc Igaunijā? Uzdūros uz dažiem ierakstiem Facebook, ka Pērnavas upē visai patīkamā skaitā trāpās zandarti. Trīs kolēģu kompānijā ar tumsiņu esam uz ūdens un biklām kustībām gatavojamies. Uzdevums: kārtīgs Lucky John nākamās sezonas jauno vibu tests.