Sābas ķēniņiene esot bijusi pirmā, kura sākusi skūt kājas.
Pasaules vēstures annālēs no vairāk vai mazāk varenām un ietekmīgām valdītājām sievietēm vislielāko popularitāti iemantojušas faktiski tikai Ēģiptes valdnieces Nofretete un Kleopatra. Pietiekami pazīstama gan ir arī noslēpumainā Sābas ķēniņiene, taču par viņu zināms tik maz, ka vairākums arheologu un pētnieku lāgā pat nav pārliecināti par to, ka viņa patiešām reāli eksistējusi. No kristiešu Bībeles viņa pazīstama saistībā ar savu viesošanos pie seno jūdu valdnieka Zālamana. Islāma pasaulē viņa godāta kā varenā valdniece Balkisa jeb Bilkisa. Bet etiopiešu tradīcijās viņu dēvē par Mahedu. Un ir vēl arī citi viņas vārdi, nedarbi un darbi.
Mirres un vīraka karavānas
2017. gadā Bāzeles Antīkās pasaules muzejā Šveicē bija ierīkota izstāde “Laimīgā Arābija?”. Tieši tā – ar jautājuma zīmi. Kāpēc tā, par to mazliet vēlāk. Bet vispirms tātad runa ir par seno sābu zemi, kurā savulaik valdīja leģendāra valdniece un kas atradusies mūsdienu Jemenas teritorijā, un tieši to senatnes ļaudis bija iedēvējuši par “Laimīgo Arābiju”. Pirms vismaz divām ar pusi tūkstošgadēm tā bija spēcīga un bagāta valsts, kurā slējās majestātiski dievnami, bija ierīkoti grezni dārzi ar strūklakām, tur plauka un zēla tirdzniecība, un tur par precēm ļaudis norēķinājās zeltā.
Vēstīts, ka pamatā sābu zeme jeb vienkārši Sāba (lai gan daudzviet tā dēvēta ārkārtīgi dažādos vārdos, arī tādos, kas savstarpēji pat ne tuvu nav līdzīgi) par pārticību varēja pateikties vispirms jau mirres un vīraka koku sveķiem jeb tātad tām pašām “vislabākajām smaržvielām”, par kurām vēstīts arī kristiešu Bībelē. Kamieļu karavānas tās cauri tuksnesim nogādāja uz ziemeļiem, tostarp arī uz Jeruzalemi, kur tās izmantoja galvenokārt reliģiskos nolūkos: mirre un vīraks ietilpa 11 īpašo smaržvielu buķetē, ko mēdza kvēpināt Jeruzalemes dievnamā.