4.2 °C
Kādi vēstījumi paslēpti tautasdziesmās, ko arī tu droši vien zini un dziedi? Viss nav tik acīmredzami! Latviskās dzīvesziņas pētnieks Ģirts Ančevskis "Spīganā" dalās ar saviem dainu arheoloģijas atklājumiem.
Man bij’ viena balta pupa,
Kur es to iestādīju?
Iestādīju dārziņā
Baltā smilšu kalniņā.
Tā uzauga liela gara
Līdz pašām debesīm.
Es uzkāpu debesīs
Pa tiem pupas zariņiem,
Es redzēju Dieva dēlu
Siekiem bites mērījot.
Es nokalu zobintiņu
No tiem bišu dzeloņiem.
Es nodūru Vella māti
Ar to bišu zobintiņu,
Man nošķīda brūni svārki
Ar tām Vella asinīm.
Mīļai Mārai pavaicāju,
Kur es viņus izmazgāšu?
– Mazgā, puisīt, tai upē,
Kur deviņas straumes skrien.
– Mīļai Mārai pavaicāju,
Kur es tos izžāvēšu.
– Žāvē, puisīt, tai dārzā,
Kur deviņas saules spīd.
– Mīļai Mārai pavaicāju,
Kur es viņus sarullēšu.
– Rullē, puisīt, tai rullī,
Kur deviņas ruļļu meitas.
– Mīļai Mārai pavaicāju,
Kur es viņus novalkāšu.
– Valkā, puisīt, tai dienā,
Kad deviņas saules spīd.
Mūsu priekšā ir dainas teksts ar kārtējām ļoti daudzām interpretācijas iespējām. Kā jau ievadā minēju, vārdi ļoti ierobežo. Lūgšu lasītāju neierobežot sevi ar šo skaidrojumu kā vienīgo!
Šis nav vienīgais dainu teksts par garās pupas tēmu. Tekstus vieno pupas iestādīšana smiltīs, pupas izaugšana līdz debesīm, uzkāpšana debesīs un Dieva dēla redzēšana vai satikšana. Taču svarīgs ir arī atšķirīgais šajos tekstos. Būtībā tikai visu versiju salikšana kopā atklāj vispilnīgāko sakrālo ainu (līdzīgi tas ir ar “Sajāja bramaņi” variācijām).
Pupas iestādīšana smiltīs simbolizē teicēja apzinātu rīcību šeit, uz Zemes (ne velti pieminētas smiltis, taču iestādīts tiek dārziņā, t. i., vietā, kas tiek kopta = apzināta rīcība). Teicēja nonākšana debesīs un Dieva dēla ieraudzīšana simbolizē to pašu apziņas stāvokli, par kuru bija runāts kā Kad es gāju trešā dienā / ieraug’ zelta ozoliņ’, turpat arī Es uzgāju ganīdama/Birzī skaistu ozoliņ’ un iepriekšējā daļā kā Baltis manis liepas galdis / tīra mana istabiņ’.
Šoreiz teicējs ierauga Dieva dēlu, mērot siekiem bites. Dainu apskatos līdz šim nepelnīti maz sanācis pieskarties bitei kā cilvēka dvēseles simbolam. Mazliet tas tika pieminēts daļā, kurā runājām par Saules meitu un Dieva dēlu attiecībām.
Bišu “mērīšanai ar siekiem” šajā gadījumā var būt divi skaidrojumi, kas neizslēdz viens otru (velkot paralēles ar “Džogčen” tradīciju, abos gadījumos ir runa par Bardo sfēru):
- teicējs saprot, kā dvēseles VISPĀR izraugās savus uzdevumus, iemiesojoties uz Zemes. Dvēseļu, kas atrodas debesīs (arī jau pieminētajā Bardo sfērā), ir daudz, to ir siekiem, izraugoties uzdevumus, jāizmēra jau iegūtā pieredze;
- teicējs saprot, ka VIŅA dvēsele ir gājusi cauri daudzām dzīvēm, respektīvi, dvēsele ir bijusi viena, bet dzīvju ir bijis daudz, ka jāmēra iegūtās mācības siekiem.
Abos gadījumos teicējs iegūst no dvēseles/dvēseļu pieredzes nozīmīgu sapratni, zināšanu. Teicējs nonāk pie Patiesības. Tas arī ir “no bišu dzeloņiem nokaltais zobens”, kas ļauj izdarīt fundamentālu pavērsienu.
Zobens kā patiesības simbols sastopams visai plaši un ne tikai dainās. Patiesība kā zobens pārcērt visus maldu, visus ilūziju plīvurus. Ja zobens dainu tekstā ir kaut kur nolikts vai iekārts, tad tas var nozīmēt, ka vieta, kur atrodas zobens, ir kā bāka, kas cauri maldu miglas plīvuriem rāda dvēselei attīstības ceļu. Savukārt sudraba zobens var nozīmēt Patiesības pilnīgu ienākšanu cilvēka ikdienas dzīvē, kam parasti seko aktīva rīcība.
Šajā tekstā ir runa par attiecīgā zobena likšanu lietā un Vella mātes noduršanu. Citos līdzīgos ir runa par joda galvas nociršanu. Abos gadījumos simboliski ir runa par cilvēka EGO uzveikšanu. Ir atsevišķs stāsts, kā ego veidojas, ir vēl cits stāsts par to, kādā laika posmā ego ir labs, jo darbojas progresīvi, taču jebkurā gadījumā pienāk fundamentāls brīdis, kad ego dvēseles attīstības ceļā tiek atmests. Nonākot pie Patiesības, cilvēks sāk apzināti darboties vienotā plūsmā ar Dievišķo, bez kompromisiem ar savu dvēseli.
Vai tas ir viegli? Laikam jau nē. Vēsturiski ir zināmi personāži, kuri par neiekļaušanos sabiedrības vai valdošās reliģijas/ideoloģijas kopējā kolektīvajā apziņā tika piesisti krustā, noindēti, sadedzināti, sarauti gabalos. Neiekļaušanās sabiedrības vai reliģijas/ideoloģijas kolektīvajā apziņā cilvēku citu acīs padara par dīvainu un reizēm pat bīstamu. Sabiedrība attiecīgo cilvēku mēra pēc savas mērauklas (un šādā gadījumā tā rulete ir stipri par īsu!), un te nu “brūnie svārki” jeb attiecīgais cilvēks kā personāžs sabiedrības acīs “notašķās” ar sava uzveiktā ego “asinīm”.
Tad nu tekstā tiek uzdoti jautājumi – kā dzīvot tālāk? Mīļā Māra sniedz atbildes.
Sīkumos nekomentēšu (jo simbolu variācijas citos tekstos ir ļoti plašas), atļaušos pakavēties pie divām lietām:
- deviņu sauļu spīdēšana sasaucas ar iepriekšējā “SPĪGANĀ” apskatīto zelta kannu mazgāšanu. Tagad tiek runāts par situāciju, kad zelta kannas ir nomazgātas un spīd kā saules – priekšnoteikums attiecīgā apziņas stāvokļa sasniegšanai;
- akcents uz skaitli 9 sasaucas ar iepriekš sacīto par šā skaitļa simbolisko nozīmi monādes attīstībā un sekojošo kvantu lēcienu. Acīmredzot šajā tekstā Māras atbildēs runa par monādes cilvēciskās pieredzes iegūšanas pabeigšanu. Šī misija ir izpildīta, un dvēselei jādodas tālāk. Tas arī varētu būt agrāk pieminētais brīdis par Saules meitas precībām ar Dieva dēlu.
PAR ŽURNĀLU "SPĪGANA"
"Spīgana" ir vienīgais ezoteriskas ievirzes žurnāls Latvijā, ko veido nevis žurnālisti, bet nozares praktiķi, daloties ar savām zināšanām, pieredzi un dzīvē pārbaudītiem ieteikumiem. Kopš iznākšanas sākuma (2020. gada februāra) "Spīgana" iepazīstina ar dažādām ezoterikas nozarēm – alternatīvās veselības praksēm, senajām zināšanām un šajā gadsimtā izveidotām sistēmām, kas rūpējas par cilvēka fizisko un garīgo veselumu, sava potenciāla un dvēseles uzdevuma apjautu.
Abonē žurnālu šeit.
