24. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Armēņu genocīda sākums

1915. gada 24. aprīlī. Pirms 110 gadiem pēc Osmaņu impērijas iekšlietu ministra Mehmeta Talata pavēles agrā rītā Konstantinopolē (Stambulā) un pēc tam arī citās lielākās valsts pilsētās sākās armēņu elites pārstāvju aresti.

Ap 270 intelektuāļu – politiķus, garīdzniekus, juristus, ārstus, kultūras pārstāvjus – nosūtīja uz nometnēm Angoras, vēlākās Ankaras apkaimē. Šo represīvo akciju pieņem par armēņu genocīda ievadu, jo, vēsturnieku ieskatā, turki sāka ar armēņu augšslāni, lai izolētu un likvidētu vadoņus, kas būtu spējuši organizēt pretestību, kad pienāca kārta pārējiem. No sākumā arestētajiem izdzīvot izdevās ap 80 intelektuāļiem, bet armēņu genocīds iesniedzās 1916. gadā un kopumā tajā gāja bojā ap miljons vai pat pusotra miljona cilvēku. 24. aprīlis starptautiski tiek atzīmēts kā Armēņu tautas genocīda piemiņas diena. Jāpiebilst, ka Anatolijā, kā vēsturiski sauca Mazāzijas reģionu, ko tagad zinām kā Turciju, īsi pirms Pirmā pasaules kara un represijām izkliedēti kopienās dzīvoja aptuveni divi miljoni armēņu.

Islāmticīgo turku un kristīgo armēņu naids sakņojās 19. gadsimta Turcijas karos ar Krievijas impēriju, kad pierobežā dzīvojošos armēņus sāka uzskatīt par lojāliem Krievijai, kurā tāpat dzīvoja prāva armēņu diaspora. Ārpolitisku apsvērumu dēļ Krievija atbalstīja Turcijas armēņu tieksmi pēc autonomijas, savukārt Osmaņu impērijā nostiprinājās uzskats, ka armēņi ir neuzticami citticībnieki un neatkarīgi no dzimuma vai vecuma kolektīvi vainīgi impērijas priekšā. Turklāt turkiem izdevās uzrīdīt armēņiem kurdus. Jau 19. gadsimta otrajā pusē armēņiem nācās piedzīvot atsevišķus grautiņus, pat slaktiņus kā Turcijas dienvidaustrumu reģionā Adanā, kur musulmaņu pūlis 1909. gadā nogalināja aptuveni 20 tūkstošus armēņu. Osmaņu impērijas centrālā vara gan pati slepkavošanas neorganizēja, taču arī nestājās ceļā fanātiskajiem pavalstniekiem, reizē ierobežojot armēņu tieksmes saglabāt identitāti, slēdzot laikrakstu, skolas un arestējot līderus. Kad 1914. gada oktobra beigās Osmaņu impērija iestājās Pirmajā pasaules karā pret Krieviju un tās Rietumu sabiedrotajiem, sāka ciest neveiksmes Kaukāza frontē un Krievijā nodibināja Armēņu brīvprātīgo korpusu, situācija vēl vairāk radikalizējās. Konstantinopolē pieņēma lēmumu deportēt "nelojālos" armēņus uz nometnēm Sīrijā. Tūkstošiem gāja bojā necilvēcīgajos apstākļos šajos "nāves maršos", tūkstošiem nogalināja apzināti deportācijas procesā. 

Piemēram, vīriešus, kopā sasietus, noslīcināja Tigrā un Eifratā. 

Jāatzīmē, ka vairākums armēņu vīriešu iesaukuma gados tobrīd bija mobilizēti Turcijas armijā un eksekūcijas pārsvarā vērsās pret sievietēm, bērniem un gados vecākiem.

"Kurzemes Vārds", 1925. gada 24. aprīlī

Rīgas jaunā radiostacija. Jaunās radiostacijas iekārta 78 lielās kastēs nosūtīta no Francijas Dirkinkes ostas tvaikonī uz Rīgu, kur tā pienāks nākošās dienās. Stacijas iekārtu izgatavojusi un jau izmēģinājusi Societe Francaise Radio-Electrique firma Parīzē. Jauno staciju pasta un telegrāfa virsvaldes ēkas augšējos stāvos sāks ierīkot drīzumā. 45 metrus garie dzelzs torņi pienāks Rīgā atsevišķi, dažas nedēļas vēlāk. Patlaban pie pasta un telegrāfa virsvaldes ēkas nama, kanāla malā iesākta radiostacijas torņa pamatu rakšana. Pamati būs no betona ar dzelzs sijām un viņu būve ilgs 5-6 nedēļas.