-2 °C
Vēdzeles – tā ir noslēpumiem, piedzīvojumiem un pat ar mistisku pieskaņu apvīta cope. Ja dodies uz to kompānijā, būs ļoti laba iespēja ar draugiem vēl vairāk satuvināties.
Pati cope ir primitīva, bet process ir tā vērts. Visbiežāk izvēlos meditācijas procesu. Viens. Nakts. Klusums. Saplūsti ar nakti, upi, mežu – kļūsti par kaut ko pirmatnēju –, nedaudz biedējoši, bet absolūta harmonija. Skaidri apzinies, ka neesi vienīgais, kas neguļ. Tās ir tur. Izgājušas medībās. Es esmu te – medībās uz vēdzelēm.
Kur dzīvo vēdzeles?
Vēdzeles jāmeklē upē, protams – tāda ir visvienkāršākā atbilde. Svarīgākais ir atrast to medību takas. Nevar tā vienkārši aizbraukt uz upi, samest kātus un gaidīt, cerēt, uztaisīt bāzes vietu, no kuras pēc tam slinkums doties prom, lai mainītu vietu.
Stāstīšu tikai par savu pieredzi. Gadiem tā daru, un lomi ir. Sākums ir aktīvs. Sevišķi svešā vietā, nezināmā upē. Jābrauc, kamēr vēl gaišs. Jāpastaigā gar upes krastu, jāpameklē mazi līcīši, atstraumes – vietas, kur straume maina ātrumu. Ja ir kāds dienas copmanis, jāparunājas par upes dziļumiem, bedrēm, sērītēm. Jo šaurāka upe, jo vieglāk to iztaustīt.
Vēdzelei patīk iet uz robežas starp smilšainu grunti, maziem akmentiņiem, piespiesties tuvāk krastam.
Tādus secinājumus esmu izdarījis pēc pēdējām divām copēm man pilnīgi svešā upē Aiviekstē. Kā? Pēc tā, kas zivīm kuņģos. Bija mazas vardītes, spāru kāpuri un pa vienai mazai zivtiņai. Tie visi ir krasta tuvumā mītošie.
Tests ar sviniņu
Nākamais, sarežģītākais ir noteikt attālumu no krasta. Vienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir staigājošā gruntene. Viegls sviniņš – apmēram 15 g, pavadiņa aptuveni 50 cm nedaudz virs tā. Iemet 90 grādos pret krastu un lai slīd. Ja apstājas, pavelku nedaudz auklu, lai turpina slīdēt pa straumi. Gaujā vajag sākt ar vismaz 20 g sviniņu taustīšanai. Sviniņš pats iekrīt bedrē vai izskalotā renē, un tās arī ir iespējamās vēdzeļu medību ceļu vietas.
Kamēr gaišs, ejot gar upi, noskatu vismaz trīs iespējamās copes vietas. Atzīmēju tās. Iespraužu nomizotu kārklu krastā, jo tumsā lukturīša gaismā to labi redz. Tiklīdz satumst, divās vietās iemetu staigājošo grunteni un apmēram stundu gaidu. Bāzes vietu vēl netaisu, jo nezinu, kura būs īstā vieta.
Un tagad pats svarīgākais. Kad ir cope, protams, gribas uzreiz vilkt ārā, bet ļoti svarīgi ir uzreiz nevilkt, bet paiet gar krastu zivij pretim.
Tā ir viegli noteikt attālumu un vietu. Ja iztaisno auklu 90 grādos pret krastu, būs redzams attālums. Tad es uz spoles aizkabinu auklu aiz plastmasas sprostiņa, kas ir katrai spolei. Tātad esmu ieguvis gan attālumu, gan dziļumu, gan vietu. Un tagad jau var likt smagāku svinu un iemest plus mīnus precīzi tajā pašā vietā. Un droši zinu, ka esmu atradis vietu. Vēdzele, ja uz savas takas paņem ēsmu, nekur neiet prom. Izmantoju divus kātus. Tādā veidā atrodu copes vietas. Bāzi taisu pa vidu, lai dzird un redz abus zvaniņus. Tas viss, ko iepriekš minēju, attiecas uz salīdzinoši siltu laiku, vēl siltu ūdeni, vēl maz aktīvu vēdzeles gājienu. Jo aukstāks, it sevišķi, ja sniegs krīt ūdenī, viss ir daudz vieglāk. Vēdzele paliek aktīvāka, rijīgāka, medību lauki paplašinās.
