Ko vēl nav skāris cilvēks

Noskaidrots, ka šobrīd saglabājies tikai nedaudz neskartu ekosistēmu, lai arī vēl gluži nesen valdīja uzskats, ka tādas aizņem līdz pat 40% sauszemes.

Cilvēka ienākšana kādā teritorijā vienmēr izraisījusi dažu sugu izmiršanu, kas attiecīgi iedarbina nelāgu izmaiņu ķēdīti. Pēdējo 500 gadu laikā izmiris neticami liels daudzums dažādu augu un dzīvnieku sugu vai arī daudzu populāciju skaits ievērojami samazinājies.

Vēstīts, ka mūsdienu Austrumāfrikas ekoloģiskais reģions Serengeti izskatās tieši tāpat kā pirms vairākām simtgadēm: lauvas, hiēnas un citi plēsēji joprojām vajā antilopju gnu barus, neļaujot tiem apēst pārlieku daudz augu, un tāda zālāju un koku daudzveidība dod iespēju dzīvot arī citām sugām. Savukārt šīs sugas līdzenumos iznēsā augu sēklas un putekšņus, tādējādi sekmējot to vairošanos un izplatību. Tostarp cilvēki tur vispār ir, taču salīdzinoši ļoti maz. Līdz ar to kopumā tas ir uzskatāms piemērs tam, ko biologi dēvē par ekoloģiski neskartu ekosistēmu. Lūk, un tādas vietas sākušas pārliecinoši izzust: 

jaunākie Zemes ekosistēmu pētījumi apliecinot, ka patlaban neticami augstos 97% vairs nevarot uzskatīt par ekoloģiski neskartām.

Noskaidrots, ka no vēl neskartajām ekosistēmām tikai aptuveni 10% ir aizsargātas teritorijas. Turklāt lielākā daļa šo cilvēka neskarto teritoriju atrodas ziemeļu platuma grādos, galvenokārt Kanādas mežos vai Grenlandes tundrā, kur nekad nav bijusi īpaši liela bioloģiskā daudzveidība. Taču tādas nelielas teritorijas ir arī Amazones, Kongo un Indonēzijas tropiskajos mežos. Pētnieki pauduši, ka tās ir arī pēdējās tādas vietas uz Zemes, kurās pastāv iespēja, ka tur pailgā laika posmā nav izzudusi neviena no zinātnei zināmajām sugām.

Var piebilst, ka iepriekšējie cilvēka neskarto teritoriju aprēķini bija ievērojami optimistiskāki: 20–40%. Taču to aprēķinu pamatā bijuši no kosmosa veiktie fotoattēli. 

Izrādās, zem šķietami it kā neskarta meža cepures patiesībā var slēpties iztukšota ekosistēma. 

Kembridžas universitātes ekoloģijas speciālists Endrjū Plamptrs paudis, ka visu invazīvo sugu, klimata izmaiņu, medību un citu faktoru ekosistēmām izraisīto postu praktiski nevarot ne tikai novērtēt, bet faktiski arī pamanīt no kosmosa, tāpēc arī tik krasas ir jaunā novērtējuma atšķirības.