Patlaban daudzviet pasaulē profesionāli mediķi, psihologi un citi speciālisti aizvien nopietnāk pauž bažas par epidēmiju, kas caur apziņu ar jaunmodīgajām viedierīcēm, tālrādi un citām prāta kontroles un apstrādāšanas tehnoloģijām jau pamatīgi novājinājusi cilvēku dabiskās spējas domāt patstāvīgi, produktīvi risināt sarežģītas problēmas un domāt loģiski. Jo sevišķi tas izpaužas nomācoši vienveidīgās propagandas un patērniecības ideoloģijas ofensīvas apstrādātajā Rietumu sabiedrībā. Zinātnes ļaudis rībina ļoti nopietnas trauksmes bungas, brīdinot, ka šī sabiedrība jau pārliecinoši iegājusi vispārējas degradācijas stāvoklī, kas tai draud ar drīzu bojāeju.
Mūzikas un reklāmas uznāciens
Vārds ‘klips’ cēlies no angļu valodas (clip), un ar to apzīmē teksta fragmentu, avīzes izgriezumu, kinofilmas gabaliņu. Savukārt terminu “klipu kultūra” pirmais sāka lietot amerikāņu filozofs, žurnālists, fantasts un futurologs Elvins Toflers (1928–2016), ar to raksturojot vētrainas kultūras attīstības stadijā nonākušās rūpnieciski attīstītās valstis. Proti, šajā gadījumā runa ir par ļoti īpašu informācijas pasniegšanas un uztveršanas veidu. Savos agrīnajos darbos Toflers pauda pareģojumu, ka 20. un 21. gadsimta griežos cilvēce būs attīstījusies līdz jaunai tehnoloģiskajai revolūcijai, un, ja 20. gadsimtā agrāro sabiedrību nomainīja industriālā sabiedrība, tad tagad to neizbēgami nomainīs postindustriālā jeb faktiski informatīvā sabiedrība.
Līdztekus neapšaubāmi pozitīvām informatīvās sabiedrības iezīmēm, proti, iespējām piekļūt patiešām gigantiski lieliem informatīvajiem resursiem, tā sev līdzi nes arī virkni smagu un bīstamu problēmu. Un viens no šiem sabiedriskajiem apdraudējumiem ir jau pietiekami plaši izplatītā klipu kultūra, kas praktiski pilnībā pārņēmusi jauno paaudžu prātu. Tā izplatījusies vienlaikus uzreiz vairākos virzienos, bet vispirms iesākās pagājušā gadsimta 90. gadu vidū ar to, ka tālrādes ekrānus masveidā okupēja totāli bezsaturīgu muzikālo klipu epidēmija. Tajos nedabiskā ātrumā zibēja ne savstarpēji, ne ar muzikālās kompozīcijas tekstu absolūti nekādi nesaistīti videokadri. Lai gan var piebilst, ka lielākoties šo kompozīciju teksti jau arī nepauda praktiski nekādu sakarīgu jēgu, jo pamatā veidoti no ķēmīgi izkliegtiem dažādiem absurdiem saukļiem.