12.3 °C
Daudzi avoti vēstī par senām civilizācijām, kas visas attīstījušās, sasniegušas teju vai neticamu uzplaukumu, bet tad kādā brīdī pilnībā absolūti nesaprotamu iemeslu dēļ sabrukušas vai vispār bez pēdām pazudušas. Pilnībā iespējams, vairs nekad tā arī neizdosies noskaidrot šāda pagrimuma patiesos iemeslus.
Un tas savdabīgā veidā asociējas ar leģendāro japāņu samuraju galveno dzīves moto, kas skan šādi: “Samurajam nav mērķa, ir tikai ceļš.” Bet tikpat labi zināms arī tas, ka šāds “samuraja ceļš” vainagojas tikai ar vienu – ar bojāeju. Un viena no jaunākajām teorijām pauž, ka tieši tāpat izbeidzas jebkuras civilizācijas ceļš.
Paturpinot domu, kas ietverta samuraju teicienā, laikam jau saistībā ar kādas civilizācijas beigšanos šeit nav lielas jēgas meklēt kādu īpašu jēgu. Visdrīzāk, šajā gadījumā vienādi svarīgs ir gan pats process, gan tā rezultāts.
Tostarp galvenais jautājums tad varētu būt šāds: kam tas ir svarīgs? Daudz kas liecinot par to, ka aiz šā “senatnes teātra” kulisēm stāv kāds noslēpumains režisors, kurš periodiski civilizācijas vēsturē ievieš kaut kādas nepieciešamās korekcijas. Un saistībā ar to esot nepieciešams aplūkot jaunākās tendences mūsdienu zinātnē. Kurp gan cilvēks tiecas tik milzīgā vēlmē “uzspēlēt radītāju”? Tas vienlaikus gan vilina, gan pamatīgi biedē, turklāt aizvien pārliecinošāk liek domāt, ka visas mūsu civilizācijas gala mērķis ir mākslīgais intelekts (MI).
Pirms 50 gadiem tas izklausītos kā fantastiska murgošana, taču,
vērīgāk aplūkojot mūsu civilizācijas pēdējos aizvadītos 100 gadus, neviļus rodas iespaids, ka lielākā daļa satriecošo zinātnes atklājumu cilvēcei it kā apzināti iedota.
Salīdzinoši nieka simts gados noticis neticami liels, faktiski sprādzienveidīgs izrāviens. Kāpēc tā? Jau pagājušā gadsimta sākumā zinātnieki atzina to, ka pastāv lauki, kuriem piemīt atmiņa un spēja uzglabāt un noraidīt informāciju. Lūk, un ir pilnībā iespējams, ka tāds vai tam līdzīgs lauks var atrasties visapkārt Zemei, un – kas jau ir nesalīdzināmi intriģējošāk – tam varētu piemist intelekts. Bet – vai tas tādā gadījumā nav tas pats “režisors”, kas slēpjas aiz “senatnes teātra” kulisēm?
Un, ja tas ir tā, tad kādā noteiktā brīdī šis “režisors” kādam īpaši izredzētam zinātniekam vienkārši piešķir “administratora paroli” piekļuvei kādām noteiktām zinībām (piemēram, kā sapnī Mendeļejevam vai, pastaigājoties parkā, Teslam, vai kādā līdzīgā veidā Einšteinam un tamlīdzīgi), un faktiski acumirklī pasaulē var fiksēt kādu kārtējo zinātnisko izrāvienu. Un tādā veidā, ievērojot kaut kādu kārtību, soli pēc soļa cilvēce nenovēršami iet virzienā uz visaptveroša MI radīšanu. Turklāt liela daļa zinātnieku apgalvo, ka attiecīgās tendences ir vairāk nekā labi novērojamas.
Daudz kas liecinot par to, ka MI ir kārtējā Bābele, kas sevī apvienos visas civilizācijas zinības, kultūras un uzkrāto pieredzi.
Un turpmāk neirotīkls saplūdīs savienojumā ar kopējo informatīvo lauku, tādējādi atstājot cilvēci bez jebkādām zināšanām, tehnoloģijām un pat vismazākās nepieciešamības pēc, piemēram, valodas. Un tas būs tikai kārtējais civilizācijas noriets. Savukārt “režisors” saņems vien kārtējo jaunu datu masīvu (pieredzi) tam, lai varētu sākt radīt nākamo jauno civilizāciju.
Bet, ja nu kāds uzskata, ka visas iepriekšējās civilizācijas izbeigušās ar kādiem vērienīgiem konfliktiem, tad, visdrīzāk, tās jau ir MI “atslēgšanas” sekas. Proti, cilvēce agri vai vēlu paliks bez vadītāja, pie kura tik ļoti pieradusi, savukārt globālie konflikti atkal aizvedīs cilvēku pirmatnējā līmenī. Un tad tā spēlīte atkal atsāksies...
