Atražošana ganāmpulkā ir tas virzītājspēks, kas nodrošina nepārtrauktu piena ražošanu un peļņu. Atražošana dabā ir domāta, lai radītu pēcnācējus un nodrošinātu tiem izdzīvošanu. Govs, dzīvojot savvaļā, pienu ražotu tikai tik daudz, lai varētu pabarot teļu. Taču cilvēks ir sapratis un izmanto šo govs spēju ražot pienu pēc atnešanās.
Piena ražošanai ir arī savas likumsakarības, jo teļš pirmajos dzīves mēnešos pārtiek dabā tikai no piena un šajā laikā tam ir nepieciešams strauji pieaugt svarā. Augot lielākam, pirmajos dzīves mēnešos tam pieaug arī vajadzība pēc piena.
Daļēji ar to ir arī izskaidrojama laktācijas līknes dinamika govij, ka augstāko punktu tā normāli sasniedz ap 40–70 dienām pēc atnešanās. Mērķtiecīgi veicot selekciju un izkopjot govs populāciju, ir radītas piena govju šķirnes, kur ražotais piena daudzums ievērojami pārsniedz to, kas būtu nepieciešams teļam, un pārpalikumu var izmantot uzturā pats cilvēks vai pārdot. Mūsdienās piena ražošana jeb piensaimniecība ir kļuvusi par nopietnu biznesu, un, jo vairāk piena spēj saražot, jo vairāk ir iespēja nopelnīt. Taču princips ir saglabājies – lai tiktu pie piena, govij ir jākļūst grūsnai un tai ir jāatnesas, turklāt ar zināmu regularitāti, jo izslaukums govij pieaug tikai līdz 40.–70. laktācijas dienai un tad krītas, un ar katru dienu iespēja nopelnīt sarūk. Pārāk garas laktācijas vidēji ganāmpulkā ievērojami samazina iespēju nopelnīt.
16 °C
