Ernests Spīčs: Pikselīšu Dziesmusvētki

Lielajā Dziesmu un Deju svētku bildē mēs katrs esam kā pikselītis digitālajā foto. Dejotāji un skatītāji Daugavas stadionā “cilvēkpikselīšus” skatīja tuvumā un tālumā, bet Lielajā estrādē katrs skatītājs bija sarkans vai balts pikselītis, pateicoties ģeniālai domai veidot mūsu karogu no koncerta programmas lapām. Karogu, kas redzams pasaulei un pilsētai.

Izrādījās, ka tieši šī pikseļdeja-ideja savienoja-apvienoja dejotājus, dziedātājus, visus svētku dalībniekus ar skatītājiem tik varenā kopsajūtā, kādu nebija gaidījis un paredzējis neviens, ja nu vienīgi senie latvju dievi.

Ko tad juta un domāja katrs pikselītis, neatkarīga, kāda loma šai digitālajā audumā.

Madara Sondore dzied LU korī “Aura”, bet svētkos bija brīvprātīgais pikselītis

Tas bija ļoti, ļoti iedvesmojoši – spēcīgas emocijas, saviļņojums! Kad sākās nedienas ar elektrību un nodzisa gan ekrāns, gan skaņa, sākumā bija satraukums, bet mums, kā pikseļiem, tas nebija šķērslis – mēs turpinājām sekot kustībām un saglabāt vienotību un mieru. Arī lietus netraucēja – kad atskanēja pērkona dārdi un sāka gāzt, pikseļi bija uzdevuma augstumos, toties bērniem pikseļi kalpoja kā lietussargs.

Vai koncertu vajadzēja pārtraukt? Domāju, ka, ņemot vērā dzelteno brīdinājumu visā valstī, koncertu vajadzēja vai nu pārcelt par pāris stundām, vai atcelt pavisam, taču saprotu, ka visus apziņot nebūtu bijis iespējams. Tāpēc viss labi, kas labi beidzas. Un šī bija pieredze, ko ilgi atcerēšos, tikai nākošajos svētkos gan stāvēšu Sidraba birzī ar savu „Auru“.

Madara Sondore.

Foto: Publicitātes

Annija Liepa,  Valsts 1. ģimnāzijas kora “Frekvence” dalībniece

Vai jūsu diriģents bija priecīgs, ka koru karos “Frekvence” dabūja tikai otro vietu? Varbūt cerējāt uz pirmo? Viņš mums vienmēr ir priecīgs un izskatās laimīgs un mēs arī...

Svētkos piedalās diezgan daudz Valsts 1. ģimnāzijas skolēnu. Vai sanāk satikties ar klases biedriem, kas piedalās citu žanru koncertos un kā reaģējāt uz pērkona negaisu?

Annija: „Kā rakstīts "Manā dziesmā" pēc negaisa vienmēr būs saule! Mums ne tikai pēc, bet arī pirms visa diena bija saulaina un pērkons neko nespēja izbojāt. Turklāt pērkons sākās tieši Brauna "Saule, Pērkons, Daugava" laikā un pats diriģents Ceplenieks bija starā un to nosauca par vēsturisku momentu . Mūsu korim pat tapa jauns joks– saule bija, pērkons bija, kur Daugava?” Kopumā dziesmu svētkos grūti nesatikt kādu, ko pazīstu. Ne tikai no pirmās ģimnāzijas bet arī citām skolām. Iepazinos arī ar citiem jauniem koristiem un dejotājiem no Jelgavas, Jēkabpils un citām Rīgas skolām. Bet patiesībā dziesmu svētkos pat nevienu nav tuvu jāpazīst, lai sajustu svētkus.“

Annijai taisnība – apkārt daudz paziņu, draugu un rodas jaunas draudzības un mīlestības saites un tāda kopmīlestība uz zemi, ko par savu sauc.

Beatrise Estere Krēmane un  Brendons Pļaviņš – Annijas klases biedri, bet arī „Zelta sietiņa“ dejotāji.

Kā jau dejotāji, viņi ir steidzīgi, izgriež riņķī Anniju un tikai ātrumā izmet: „Pērkons koncertā noteikti nebija nekāds lielais prieks vai atvieglojums. Visi bija gatavojušies, pilni emocijām, bet koncerts bija jāpārtrauc. Mazākie dejotāji raudāja un arī lielo acīs iespīdējās pa asarai, taču nākamās divas dienas, kurās arī dejojām, ļāva aizmirst, ka tāds pērkons vispār bijis. Kopumā vienā vārdā – piedzīvojums."

Folkloras kopas nedejo stadionā, bet pie Brīvības pieminekļa, nedzied kordziesmas, bet papildina kopkori ar solo dziedājumiem, spēlē dančus, danco paši un citus izdancina, kad vajag koklē un ja nevajag dodas savās darīšanās varbūt pat pavisam tālu prom. Tāpēc aprunājos ar divām svētku dalībniecēm – tautumeitām, kamēr viņas vēl nebija aizdziedājušas kaut kur tālēs.

Liene Skrebinska, svētkos piedalījās kopā ar folkloras kopu Vīteri 

Informatīva atkāpe:

Liene ir viena no jaunās paaudzes visstraujāk augošajām tautas muzikantēm. Paskaitīsim –pēdējā laikdalība lielajos starptautiskos folkloras festivālos un etnomūzikas pasākumos. Paskaitīsim Bingsjö - folkloras festivāls Zviedrijā,

Viljandi folk music festival - Igaunijā, Ruhnu fiddle festival - Igaunijā, Roņu salā, Colors International Folk Art Festival - Taizemē, Buskers Festival - Šveicē un ETNO nometne Ungārijā. Bez tam Liene bija viena no tautumeitām „The Ludvig – Līgo“ pavadošajā grupā Supernovā, kas tomēr uz Eirovīziju netika. Bez tam Liene dzied grupā ‘Baltic sisters” un muzicē „trio Bille“. Iespaidīgi, vai ne? 

Liene Skrebinska danču un deju sarīkojumā „Dindaru, dandaru, radu rotaļu rakstus“ Brīvības laukumā.

Foto: Publicitātes

Par dziesmu un Deju svētkiem un to salīdzinājumu ar citiem lieliem forumiem Liene izsakās kodolīgi.

„Nekur citos festivālos visā pasaulē es nevaru izbaudīt dziesmas un dejas, ar ko esmu uzaugusi. Šie Dziesmu un Deju svētki bija arī ļoti īpaši, jo braucu kopā ar savu pirmo skolotāju Sandru Stari un jauno „Vīteru“ paaudzi. Kurš no ārzemju festivāliem salīdzināms ar mūsu svētkiem… hmmm, grūti izvēlēties – noteikti Taizeme ir favorīts, jo tik tālu vēl nekad neesmu bijusi, ļoti daudz jaunu iespaidu! Bet, no tuvākiem, Viljandi folk music festival, ir superīgs, tur esmu bijusi vairākas reizes.“

Kate Slišāne, folkloras kopas “Upīte” dalībniece.

Bez tam viņa ir visjaunākā no “Tautumeitām”, tātad jau ar reālu Eirovīzijas pieredzi. 

Vai ir iespējams salīdzināt mūsu Dziesmu svētkus ar Eirovīziju?

Kate Slišāne kā tautumeita un Tautumeita.

Foto: Publicitātes

Kate: “Dziesmusvētki un Eirovīzija ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Dziesmusvētki ir mūsu tautas sirds un dvēsele – tie ir dziļa tradīcija, kas apvieno mūs caur dziesmu un deju, saglabājot mūsu kultūras mantojumu un veidojot neaprakstāmu kopības sajūtu. Dziesmusvētkos no paaudzes paaudzē tiek nodota dziesma, sargāta tradīcija, iemācīta mīlestība pret to ko dari. Tas nav konkurss, bet gan svinības, kopā būšanas svētki. Savukārt, Eirovīzija ir lieliska izklaide un mūsdienīgs šovs, kas demonstrē populāro mūziku un nodrošina starptautisku sacensību. Eirovīzija ir tikai vienreizēja pieredze, bet Dziesmusvētkos var piedalīties visu savu dzīvi un nenogurt. Tātad, ja meklē saknes un spēcīgu nacionālo pieredzi, Dziesmusvētki ir nepārspējami. Ja meklē starptautisku popmūzikas šovu, tad Eirovīzija ir īstā vieta.”

Terēze Jozefa, ir vairāku dažādu paaudžu deju kopu vadītāja Inčukalnā, Ropažos un Siguldā.

Terēze, pati savulaik profesionāla dejotāja un aktrise, Skolēnu svētkos piedalījās ar Ropažu Kultūras centra bērnu un jauniešu deju kolektīvu „Cielaviņa“ un tūliņ, tūliņ piedalīsies "Dziesma dejo, Deja skan" ar "Cielaviņu" un Siguldas KC "Siguldas devons" senioru deju kolektīvu "Sidrabdancis".

Terēze: „Visiem gribās izdejot kādus lielāka mēroga svētkus un labi, ka šogad ir tāda iespēja! redzu, ka abi svētki ir prasmīgi organizēti un dalībniekiem interesanti! Mērķis- būt kopā ar līdzīgiem, sajust patriotisku spēku un pozitīvas emocijas, kas atmiņās paliek ar piedzīvotā stāstiem un krāšņiem deju rakstiem foto un video albūmos! Mūsu ģimenes pārstāves tā tika pie bildes ar valsts prezidentu“.

Terēzes meita Zane Kristiāna Jozefa, Edgars Rinkēvičs un pati Terēze.

Foto: Publicitātes

Daudz vairāk laika analizēt un vērtēt svētkus bija Ojāram Lamasam, kurš Deju svētku Goda virsvadītāju rindā bija vienīgais vīrietis.

Ojārs Lamass, Deju svētku Goda virsvadītājs

„Pirmajos svētkos 1960. gadā biju ar Galgauskas astoņgadīgās skolas deju kolektīvu. Cik atceros, dejoju Harija Sūnas “Rucavieti” un viņa “Bij man tādu sētu kāpt”. Tā bija raksturdeja zēniem. Atmiņā, ka rajona skatē tiku atzīmēts kā labākais šīs dejas izpildītājs. Ha!

Pirmo reizi virsvadītāja lomā nonācu 1986. gadā, bet svarīgs bija 1989. gads. Pirmkārt ļoti atšķirīga domāšana un uztvere! Toreiz svētkus neveidoja kā vienotu uzvedumu, bet kā deju koncertu. Pārsvarā tika izvēlētas dejas no jau esoša kolektīvu repertuāra, ar jau esošu muzikālo pavadījumu. Deju dejoja tādu, kāda tā bija uz skatuves, bet dažādi tika veidoti uznācieni un aizgājieni. Koncerta sākumā tika veidots ievads ar tā laika simboliku. 1989. gada Deju svētkos pirmo reizi tika izmantots “auseklītis”, kas tajā laikā bija ļoti populārs. Tāpat nobeigums tika veidots visiem dalībniekiem uznākot uz laukuma, kā arī šajos svētkos notika līdzīgi.“

Kādas atšķirības saredzi satura ziņā?

„Ja salīdzina ar 2025. gadu, tad 1989. gada svētkos mazāk tika izmantota jaunrade, bet atsevišķas dejas priekšnesums bija tuvāks dejas skatuves variantam nekā tas pieņemts šodien. Šie svētki savukārt bija vienotāki ar kopējo ideju, kas neapšaubāmi ir Dagmāras Bārbales nopelns, kaut to nevar teikt par muzikālo pavadījumu.

VI. Svētkos bija mazākas finansiālās iespējas, gan inscinējuma veidošanā, gan kadru piesaistē. Ar skaudību vēroju šodienas iespējas! Tajā laikā bija tikai četri laukuma asistenti un arī virsvadītājiem nebija neviena asistenta, kā tagad. Tāpēc tomēr gribu teikt, ka šajos svētkos kvantitāte diemžēl nepārauga atbilstošā kvalitātē!

Šajos svētkos visvairāk jāizceļ dejotāju atdeve, līdz ar to domāju arī viņu vadītāju kvalitāte.

Kas attiecas par dejotājiem, tad bērnu aizrautība un azarts agrāk un tagad ļoti liels un redzams.

Saredzu, ka šī gada svētki ievadīja kādu jaunu attīstības posmu deju svētku izpratnē un organizēšanā un ticu ar laiku tas dos lielisku rezultātu pavisam jaunā, augstākā kvalitātē.“

Ojārs Lamass svētku gājienā brauca ar vienu no kabrioletiem.

Foto: Publicitātes

Noslēgumam varu teikt, ka mēs esam tikai kopā veidojam to lielu tautas gleznu, kurā ir miljoniem mazu pikselīšu, katrs citāds, bet arī katram ir saites, kas mūs tur kopā. Dziesmusvētki ir viena no šīm saitēm.

+53 foto

Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiens

XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiens.

Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiens.

1 / 53

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji