Sunny 27.3 °C
S. 03.08
Augusts
SEKO MUMS
Reklāma
Anita Jansone-Zirnīte: "Man patīk viss, ko daru pie darbagalda, uzrakt puķu dobi un izmazgāt grīdu. Patīk izlasīt grāmatu un aiziet uz labu koncertu."
Anita Jansone-Zirnīte: "Man patīk viss, ko daru pie darbagalda, uzrakt puķu dobi un izmazgāt grīdu. Patīk izlasīt grāmatu un aiziet uz labu koncertu."
Foto: Jānis Ulme/no personiskā arhīva

Līdz 12. augustam, kā ik vasaru kopš 2012. gada, norisinās kampaņa "Mana jūra", kur viedi zinātnieki, vides aktīvisti, kultūras un mākslas darbinieki, gājēji un domātāji, mēneša laikā iet gar 500 kilometru garo Baltijas jūras piekrasti, ekspedīcijas laikā novērojot, radoši un zinātniski akcentējot sabiedrības atbildību par Baltijas jūras nākotni. Viena no idejas "Mana jūra" aizsācējām un ikgadējām dalībniecēm ir arī māksliniece Anita Jansone-Zirnīte, kura augusta pēdējā dienā jūras krastā svinēs savu 80. dzimšanas dienu.

Reklāma

Ierasti māksliniece jubilejas atzīmējusi ar jaunu darbu personālizstādi, nozīmīgās desmitgadēs tās bijušas skatāmas gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmieras muzejā, gan Burtniekos, gan citviet – tuvu un tālu. Tikpat dziļi kā gleznojumi, laika gaitā radušies arī stāsti un dzejiski dokumentālie vērojumi par Latvijas dižajiem kokiem un tiem, kas vēl kādreiz kļūs diži, par sīksīkām puķītēm pļavā, par darbīgiem Latvijas cilvēkiem un arī kādu pavisam neparastu radījumu Burtniekos – Ķūķi –, kuram veltītas veselas četras grāmatas. Pašlaik izdošanu gaida gatavie zīmējumi un stāsti par Burtnieku pils un parka vēsturi, bet gleznas un to radītās zīmes Anita šogad aicina saskatīt atspoguļojamies mūsu jūrā un ziepju burbuļu vizuļojumā.

Laikam jau visiem, kas tevi pazīst, zināms tavs un jūras mīlas stāsts, īpaši tuvās attiecības ar jūru. Kā tās aizsākās, un ko tev nozīmē būšana pie jūras?

A. Jansone-Zirnīte: Jūras gājienu sākums, protams, bija bērnībā, kad pie jūras veda mammīte. Taču vēlāk, vēl pirms iegrāmatotā izstāžu darbības sākuma, esmu gleznojusi trīsvienību, triptihu "Jūras tuvums". Nesen vienam no tiem darbiem uzdūros, un, kaut arī pagājuši daudzi gadu desmiti, darba brīnišķīgā, it kā naivā sajūta tepat vien vēl ir. Gleznu trīsvienībā bija atainots sākums, tad jaunība-pilnestība, un tad tāda kā izskaņa. Tajās raugoties tagad, varu vien pasmaidīt – neapzināti, it kā sentimentāli, tomēr tam jaunajam cilvēkam piemitusi liela dzīves gudrība.

Pasaulē jau visādi gadās, ejot gar jūru, piedzīvoti gan daudzi brīnišķīgi notikumi, gan arī ne tik pozitīvi brīži. Studiju laikos jūru daudz pieredzēju, nesot līdzi krāsu kasti, toreiz pārsvarā ceļu mēroju gar Vidzemes jūrmalu, šobrīd esmu Kurzemes jūras malā. Agrāk bija citi noteikumi un iespējas, varēja pārnakšņot siena kaudzītēs un pretimnākošiem cilvēkiem palūgt naktsmājas. Atceros, reiz Duntes jūrmalas mežos biju apmaldījusies un vēlā, teju jau melnā rudens naktī iznācu pie kādas mājas, kur vēl logā spīdēja gaisma. Pieklauvēju bijīgi un bažīgi, bet mani ielaida un, lai arī lūdzu naktsmājas kaut kur šķūņa sienakaudzē, tika ierādīta gultiņa un pasniegtas vakariņas. Pēc tam vēl vairākas reizes tur atgriezos, man pat atvēlēja iespēju verandā atstāt žūstošās studijas, jo krāsas žūst teju nedēļu.

Kampaņas "Mana jūra" gājienos visas krasta līnijas garumā devos pirmajos gados, pēdējās vasarās pievienojos vien dažos nogabalos, paciemojos pie jūras gājējiem. 

Priecājos dzirdēt un pieredzēt, kā jauni, skaisti un dzīves gudri cilvēki iet gar jūru, to izjūt un domā par to, ko katrs varam izdarīt, lai mūsu jūra mūžam būtu dzīva, tīra un visiem pieejama.

Kā dzīve tevi uzveda uz mākslas ceļa?

Varbūt ceļš parādījās pats, jo tas notika dabiski un nešaubīgi. Jaunībā bija gleznojusi mana mamma, redzot, ka arī man patīk zīmēt, aizveda uz Rozentāla skolu. Laimīgā kārtā tur iestājos, jo toreiz jau nekāda sagatavošanās nenotika. Tālāk studēju Mākslas akadēmijā, pēc tam desmit gadus strādāju Lietišķās mākslas vidusskolā. Tāpēc uzskatu, ka esmu beigusi arī šo skolu, jo, lai gan biju skolotāja, tur ārkārtīgi daudz ko iemācījos, direktora Imanta Žūriņa laiku skolā izjutu kā savas profesionālās izglītības daļu. Pēc Rozentāla skolas gan gribēju studēt Ļeņingradas mākslas akadēmijā, bet, kaut arī man bija teicamas atzīmes, mani tur nepaņēma, pat nepielaida pie iestājeksāmeniem. Par to biju ļoti sašutusi, devos pat skaidroties pie dekāna, kuram nu pateicība mūža garumā, jo, noklausoties manu tirādi, viņš teica: "Nu ko jūs no savas mazās Parīzes braucat uz Krieviju glezniecību mācīties? Brauciet atpakaļ!"

Zinot tavas darbības daudzās jomas: glezniecība, grafika, zīda un porcelāna apgleznošana, dzejoļu un prozas rakstīšana, grāmatu ilustrēšana, vai ir vēl kaut kas radošs, ko esi darījusi vai gribējusi darīt? Vai vismaz tikpat nozīmīgs?

Reklāma
Reklāma

Domāju, ka visradošākās ir sarunas pašai ar sevi, tās notiek nepārtraukti. Mākslinieks ir ļoti vientuļa profesija, un tēlotājmāksla palīdz atklāt sevi.

Anitas Jansones-Zirnītes darbs no topošās grāmatas par Burtnieku pils un parka vēsturi.

Kas definē izdevušos mākslinieku? Un kā šī definīcija laika gaitā mainījusies?

Izdevies mākslinieks ir tas, kas neapstājas, turpina domāt un pasauli saredz caur redzēšanu, vizuāli. Glezniecībā ir brīnišķīgi dzīvot, varbūt vienmēr pat nav nepieciešams fiziski gleznot – pietiek visu laiku pasauli redzēt, itin kā gleznojot, saredzēt caur krāsu. Būt māksliniekam ir Dieva dota dāvana, tiesa, parasti prasmes papildina izglītība. Latviešiem, ne tikai profesionāliem māksliniekiem, bet arī kā vienai no tautām, kas dzīvo pie jūras, ūdeņiem, ir īpaša krāsu redzēšana. Esam laimīgi dzīvot jūras tuvumā, kur ir toņiem un niansēm bagāta vide. Brīnišķīgu mūsu tautas krāsu redzēšanas fiksāciju var skaidri saredzēt senajās, īstajās vidzemnieku austajās segās, tajās, kas saglabājušās nepastarpinātas, bez uzslāņojumiem.

Kas tev dzīvē sagādājis vislielāko prieku? Un vai no dzīves sagaidi kādas jaunas atklāsmes?

No sirds patiešām izjūtu, kā katru dienu rodas arvien jaunas atklāsmes, turklāt zinot, redzot un saprotot, cik ārkārtīgi trausla ir pasaule, vairāk nekā jebkad agrāk brīnos un jūtu milzīgu pateicību par katru atnākušo dienu.

Ar dzejnieku un izdevēju Pēteri Zirnīti dzīvē kopā gājām 27 gadus, tie bija ārkārtīgi bagāti, vienam otru atbalstoši un svētīgi. Noteikti daudz būtu noticis citādi, ja mēs nebūtu satikušies, bet laikam gan citādi nevarēja, to sauc par likteni.

Zinu, ka esi par to domājusi, tagad pasaki skaļi, ko vēli Burtniekiem, Latvijai, mūsu jūrai, saviem draugiem un pati sev?

Pirmām kārtām gribētu teikt, lai mēs biežāk pateiktu viens otram "labdien!" – uz klusa lauku ceļa, ejot gar jūras malu, satiekot vientuļu gājēju… Protams, pilsētas ielās to nedarīsim, bet 

mums tiešām pazudusi izjūta pretimnācējam, līdzcilvēkam novēlēt šo ļoti vienkāršo teicienu – laba diena! Otram novēlēt labu dzīvi, labu sajūtu, labas attiecības – tas viss ietilpst vārdā "labdien!"

Gribētos vēlēt empātiju. Savu aktīvās dzīves laiku esmu augusi un dzīvojusi Rīgā, bet tagad, dzīvojot Burtniekos, vieta liekas tik maza un mīļa, te visi esam gluži kā savējie, tāpēc brīnos, ja kāds neatbild uz manu labdienu vai pat vēl trakāk, redzot pretimnācēju, cilvēks jau pa gabalu nodur acis un skatās citā virzienā. Man ļoti žēl, ka tā.

Kā tu savā plānotajā nesteidzīgumā Burtniekos un Rīgā esi paspējusi izdarīt tik daudz?

Vai darīts daudz? Vienkārši no rīta esmu cēlusies un darījusi. Man patīk tas viss, ko daru pie darbagalda, uzrakt puķu dobi un izmazgāt grīdu. Patīk izlasīt grāmatu un aiziet uz labu koncertu, tas ir tikai dabiski, šīs prasmes un patikšana nav kas tāds, kas piemistu tikai man.

Vai tev Burtniekos nepietrūkst Rīgas un Rīgā – Burtnieku?

Pietrūkst, protams, pietrūkst! Pietrūkst iespējas aiziet uz koncertu vai teātri, tiesa, tagad pieejamas agrāk nebijušas tehniskās iespējas attālinātam vērojumam. Tomēr pietrūkst tiešu sarunu, bet Burtniekos ir ļoti labi, un galu galā – tā ir mana vieta.

Ko tu domā, veroties Burtnieku saulrietos?

Saulrieti tā pati glezniecība vien ir, turklāt pat nevajag krāšņu saulrietu, arī jebkura, pat īsa pastaiga uz kādu no Latvijas kalnu galiem dod izjūtu par esamības skaistumu. Man ļoti svarīgs un saprotams ir klusais un vienkāršais skaistums, nav nepieciešams kas varens, piemēram, salūts. Turklāt, zinot, kādu ļaunumu salūts nodara dzīvajai dabai, tas tik tiešām neliekas tik īpašs. Tiesa, žēl, ka patieso skaistumu daudziem grūti ieraudzīt, jo laikam gan nepieciešams mūža darbs, lai to spētu skatīt. Latvijas lauku ainavas ir brīnišķīgas!

Kāda ir tava jūras sajūta?

Mana – mūsu jūra.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
DDvestkopa

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT
PAR SVARĪGO
Reklāma