27.3 °C
Līdz 12. augustam, kā ik vasaru kopš 2012. gada, norisinās kampaņa "Mana jūra", kur viedi zinātnieki, vides aktīvisti, kultūras un mākslas darbinieki, gājēji un domātāji, mēneša laikā iet gar 500 kilometru garo Baltijas jūras piekrasti, ekspedīcijas laikā novērojot, radoši un zinātniski akcentējot sabiedrības atbildību par Baltijas jūras nākotni. Viena no idejas "Mana jūra" aizsācējām un ikgadējām dalībniecēm ir arī māksliniece Anita Jansone-Zirnīte, kura augusta pēdējā dienā jūras krastā svinēs savu 80. dzimšanas dienu.
Ierasti māksliniece jubilejas atzīmējusi ar jaunu darbu personālizstādi, nozīmīgās desmitgadēs tās bijušas skatāmas gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmieras muzejā, gan Burtniekos, gan citviet – tuvu un tālu. Tikpat dziļi kā gleznojumi, laika gaitā radušies arī stāsti un dzejiski dokumentālie vērojumi par Latvijas dižajiem kokiem un tiem, kas vēl kādreiz kļūs diži, par sīksīkām puķītēm pļavā, par darbīgiem Latvijas cilvēkiem un arī kādu pavisam neparastu radījumu Burtniekos – Ķūķi –, kuram veltītas veselas četras grāmatas. Pašlaik izdošanu gaida gatavie zīmējumi un stāsti par Burtnieku pils un parka vēsturi, bet gleznas un to radītās zīmes Anita šogad aicina saskatīt atspoguļojamies mūsu jūrā un ziepju burbuļu vizuļojumā.
Laikam jau visiem, kas tevi pazīst, zināms tavs un jūras mīlas stāsts, īpaši tuvās attiecības ar jūru. Kā tās aizsākās, un ko tev nozīmē būšana pie jūras?
A. Jansone-Zirnīte: Jūras gājienu sākums, protams, bija bērnībā, kad pie jūras veda mammīte. Taču vēlāk, vēl pirms iegrāmatotā izstāžu darbības sākuma, esmu gleznojusi trīsvienību, triptihu "Jūras tuvums". Nesen vienam no tiem darbiem uzdūros, un, kaut arī pagājuši daudzi gadu desmiti, darba brīnišķīgā, it kā naivā sajūta tepat vien vēl ir. Gleznu trīsvienībā bija atainots sākums, tad jaunība-pilnestība, un tad tāda kā izskaņa. Tajās raugoties tagad, varu vien pasmaidīt – neapzināti, it kā sentimentāli, tomēr tam jaunajam cilvēkam piemitusi liela dzīves gudrība.
Pasaulē jau visādi gadās, ejot gar jūru, piedzīvoti gan daudzi brīnišķīgi notikumi, gan arī ne tik pozitīvi brīži. Studiju laikos jūru daudz pieredzēju, nesot līdzi krāsu kasti, toreiz pārsvarā ceļu mēroju gar Vidzemes jūrmalu, šobrīd esmu Kurzemes jūras malā. Agrāk bija citi noteikumi un iespējas, varēja pārnakšņot siena kaudzītēs un pretimnākošiem cilvēkiem palūgt naktsmājas. Atceros, reiz Duntes jūrmalas mežos biju apmaldījusies un vēlā, teju jau melnā rudens naktī iznācu pie kādas mājas, kur vēl logā spīdēja gaisma. Pieklauvēju bijīgi un bažīgi, bet mani ielaida un, lai arī lūdzu naktsmājas kaut kur šķūņa sienakaudzē, tika ierādīta gultiņa un pasniegtas vakariņas. Pēc tam vēl vairākas reizes tur atgriezos, man pat atvēlēja iespēju verandā atstāt žūstošās studijas, jo krāsas žūst teju nedēļu.
Kampaņas "Mana jūra" gājienos visas krasta līnijas garumā devos pirmajos gados, pēdējās vasarās pievienojos vien dažos nogabalos, paciemojos pie jūras gājējiem.
Priecājos dzirdēt un pieredzēt, kā jauni, skaisti un dzīves gudri cilvēki iet gar jūru, to izjūt un domā par to, ko katrs varam izdarīt, lai mūsu jūra mūžam būtu dzīva, tīra un visiem pieejama.
Kā dzīve tevi uzveda uz mākslas ceļa?
Varbūt ceļš parādījās pats, jo tas notika dabiski un nešaubīgi. Jaunībā bija gleznojusi mana mamma, redzot, ka arī man patīk zīmēt, aizveda uz Rozentāla skolu. Laimīgā kārtā tur iestājos, jo toreiz jau nekāda sagatavošanās nenotika. Tālāk studēju Mākslas akadēmijā, pēc tam desmit gadus strādāju Lietišķās mākslas vidusskolā. Tāpēc uzskatu, ka esmu beigusi arī šo skolu, jo, lai gan biju skolotāja, tur ārkārtīgi daudz ko iemācījos, direktora Imanta Žūriņa laiku skolā izjutu kā savas profesionālās izglītības daļu. Pēc Rozentāla skolas gan gribēju studēt Ļeņingradas mākslas akadēmijā, bet, kaut arī man bija teicamas atzīmes, mani tur nepaņēma, pat nepielaida pie iestājeksāmeniem. Par to biju ļoti sašutusi, devos pat skaidroties pie dekāna, kuram nu pateicība mūža garumā, jo, noklausoties manu tirādi, viņš teica: "Nu ko jūs no savas mazās Parīzes braucat uz Krieviju glezniecību mācīties? Brauciet atpakaļ!"
Zinot tavas darbības daudzās jomas: glezniecība, grafika, zīda un porcelāna apgleznošana, dzejoļu un prozas rakstīšana, grāmatu ilustrēšana, vai ir vēl kaut kas radošs, ko esi darījusi vai gribējusi darīt? Vai vismaz tikpat nozīmīgs?
