Radošuma svētki bez robežām: desmitais Valmieras vasaras teātra festivāls kā manifestācija

Jau un tikai desmito gadu izskanējis vasaras festivāls, kas ikreiz trīs dienas augustā padara Valmieru par teātra galvaspilsētu. Tradicionāli festivāla programma piedāvā plašam skatītāju lokam ap desmit dažādu nosaukumu izrāžu, kas paralēli tiek spēlētas vairākkārt pilsētvidē ārpus tradicionālās skatuves. Festivāls tiek gatavots ilgi un paiet kā viens pacilājošs prieka piepildīts mirklis.

Šogad festivāla apjoms bija iespaidīgs, jo bija ne vien jauniestudējumi, bet arī izrāžu retrospekcijas, kas gluži kā ražas svētkos izcilāja lielākos un dižākos veikumus no dažādu gadu programmām. Visi programmā iekļautie 48 izrāžu notikumi, kā arī koncerti, izstādes un festivāla dzimšanas dienas atklāšanas pasākums noritēja pilsētas centra dažādās vietās.

Andra Kalnozola "Traktopera".

Foto: Lita Millere/Publicitātes

Teātra ideju "dārzniecība"

Kā jauns meklējumu virziens šogad jāizceļ dabas tēmu izpēte, divas no izrādēm "Te, bite!" un "Kas tur kustas" to risināja tieši, aicinot mazos skatītājus un viņu pavadošos pieaugušos iejusties kukaiņu, sīkbūtņu pasaulē. Arī laikmetīgās dejas izrāde "Urbānie stāsti" kustību valodā atklāja konfliktējošos pretstatus starp pilsētas sakārtoto (tirdzniecības vitrīnas, pazemes auto stāvvietas) un dabisko (parks) vidi. Zīmīgi un nozīmīgi, ka gan "Urbāno stāstu" (horeogrāfe Stefānija Felbere), gan izrādes "Ziedēšana un posts" (režisore Caterine Moroni) sagatavošanā piedalījās viesmākslinieki no Vācijas un Itālijas. Sadarbība noteikti turpināsies, kas papildinās dažādu žanru daudzveidību.

Savukārt iestudējums "Koplietojamie stāsti" meklēja kopsaucējus starp kopmītņu dežurantu ikdienu un skatuves prožektoru apspīdēto personību radošo brīvību festivālu laikā. Jaunajos darbos kopumā vairāk uzmanības bija veltīts izdomai nekā precīzu detaļu pabeigtībai, vairāk jūtama enerģija tās jaudā nekā tiešā trāpījumā, tomēr radošas konkurences atspere un nekomerciālie spēles noteikumi labvēlīgi sekmē teātra profesionāļu radošu izaicinājumu meklējumus spēles stihijā. Un tas ir būtisks festivāla pienesums nozarei. Kā atsevišķa programmas daļa tradicionāli bija izrādes Studentu šķūnī, kur bija skatāmi studentu darbu iestudējumi "Sapņotāji" un "Saulessargs nesargā sauli".

Režisores Paulas Pļavnieces iestudējums "Marija un zibens".

Foto: Lita Millere/Publicitātes

Mazo lietu lielā nozīme

Dzejnieku apvienības "Orbīta" projekts "Tagad Strenčos" festivālā iekļāvās kā dokumentālā teātra darbs ar tematiku – ainavas vērojums, kur nav būtisku dramatisku notikumu un kur cilvēku ikdienas ceļi ir daļa no kādas lielākas pasaules kārtības. Tajā putniem, kokiem un ikkatrai skaņai un lietai ir vienlīdz ne/būtiska nozīme. Izrāde pārliecināja ar nesteidzīgo plūdumu un neviltotu patiesumu, kādā darbojās kopienas vietējie iedzīvotāji, brīvprātīgie ar saviem mājdzīvniekiem un ģimenes locekļiem. Dzīves nogriežņa nozīmes un klātbūtnes efektu pastiprināja aizkadra teksta lasītājs, kurš vienlaikus improvizēja, komentējot mirkļa redzamās nejaušības, iekļaujot tās tekstā. Kopējā ainava uzbūra mierīgu dzīves vidi ar moto "nekas nenotiek". Iespējams, tas ir lieliski.

Labāko izrāžu izlase

Sešas programmas izrādes bija atgriešanās pie iepriekšējo festivālu iestudējumiem, kas atgādināja par tām iespējām, ko skatuves tradicionālās formas nepiedāvā. Bērniem un jauniešiem tādi ir "Pagalms atdzīvojas", "Traktopera", "Urbānais safari", "Marija un zibens", "Es arī te, kas man ir jādara", kā arī pieaugušo auditorijai – "Inišmoras leitnants", ko varēs redzēt arī Valmieras teātra sezonas repertuārā.

Skats no režisora Mārtiņa Eihes izrādes "Inišmoras leitnants".

Foto: Lita Millere/Publicitātes

Starp atzinību guvušajām festivāla izrādēm gribas atgādināt arī tās, kas šoreiz netika iekļautas programmā, un tas ir saprotami jau blīvā plānojuma dēļ vien. Bērniem un jauniešiem tādi ir "Nāc laukā!", "B_Ž_S", pieaugušajiem – "Uzvara ir mirklis", "Nezināmais Nezināmais", "Vēsā". Varbūt tās atgriezīsies citu gadu? Skatītāju daudzums un atmosfēra, brīvprātīgo līdzdarbošanās ir pierādījums un apliecinājums festivāla organizatoriskā modeļa vērtībai un dzīvotspējai, acīmredzama ir vajadzība pēc radošas brīvības platformas nekomerciālos nosacījumos.