Kopābūšanas enerģija — Lilija un Edgars Lipori; Tuvojas vērienīgs koncerts "Dziesma dejo. Deja skan"

8. un 9. augustā, Mežaparka Lielajā estrādē vienojoties koriem un deju kolektīviem, folkloras kopām un nepieradināto tautas deju (danču) dejotājiem, turklāt arī hiphopa un mūsdienu deju pasaules pārstāvjiem, skatītājiem un arī pašiem dalībniekiem būs iespēja piedzīvot koncertu "Dziesma dejo. Deja skan", šoreiz kā dejas eposu "Düna". Koncertam no Latvijas un citām Eiropas valstīm pieteikušies vairāk nekā 350 kolektīvi, kopumā pulcējot ap 8000 dalībnieku.

Šogad virsvadītāju komandai pievienojušies arī dejotāja, horeogrāfe un režisore Lilija Lipore un aktieris, vīru kopas "Vilki" dalībnieks Edgars Lipors, kuriem ticis dots īpašs uzdevums – Daugavas jeb, kā sensenos laikos teica, Dünas daudzinājums.

Lilija un Edgars Lipori.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kādas asociācijas rada it kā otrādais salikums vārdos "Dziesma dejo. Deja skan"?

E. Lipors: Mēs, latvieši, esam dziedātāju un dejotāju tauta, turklāt tas nav mērāms vien koros un kolektīvos, kuri piedalās Dziesmu svētkos, dejo taču visi, vai ne? Arī dzied: reizumis esmu braucis līdzi kā muzikants, un autobusos koristi un dejotāji labprāt dzied vai visa ceļa garumā, nebūt nav brīnums, ka dziedātāji var dejot un dejotāji dziedāt.

L. Lipora: Domāju, daudziem skatītājiem, kuri paši nav koristi, atrasties Sidraba birzs estrādē un no augšas skatīties uz to milzīgo laukumu, kur, iespējams, daudzi bijuši skatītāju lomā, būs ļoti liels piedzīvojums un pārdzīvojums. Šajā koncertā skatītāju zona pārvēršas par deju laukumu. Tas ir interesanti arī man, māksliniecei, jo Mežaparkā laukums nav regulāri kvadrāti, kā tas ierasts Daugavas stadionā, turklāt dejotājiem ļoti nopietns izaicinājums ir diezgan lielais slīpums, mēs neesam pieraduši dejot uz slīpām skatuvēm.

Ko nozīmē būt rituāla veidotājiem, un kas šajā rituālā tiks godināts?

E. L.: Mežaparka rituālā vai daudzinājumā notiks mūsu Daugavas godināšana, jo upe ir visa sākums. Esmu gan no tās paaudzes, kurai vārds "rituāls" ir kas nopietns, un kaitina, ka tagad rituāli tiek piedāvāti vai uz katra stūra, daudzviet apzīmējot pilnīgas muļķības. Līdzīgi pēdējos gados nobružā arī vārdu "vieds".

Mežaparkā skanēs sadziedāšanās ne vien koriem, bet būs arī tā retā reize, kad sadziedāsies arī vairāki simti folkloras kopu dalībnieku. Atšķirībā no koristiem katrs folklorists pieradis būt individualitāte, ikdienā arī es dziedu grupā, kur kopumā esam vien desmit. Tādējādi sadziedāties, vienoties ar vairākiem simtiem citu nemaz nav tik vienkārši, tomēr mēģinājumos Limbažos, liekas, atradām kopīgu skaņu. Daudzinājuma sākumā būs viena kopīgā dziesma un pēc tam skanēs vairākas no dažādiem kultūrvēsturiskajiem novadiem. Gribam iezīmēt, ka latviešu nācija izveidojusies, kopā sanākot no dažādām sentautām.

L. L.: Daugava caurvij stāstu, to arī jau saucam par māmuliņu, upe mūsu tradicionālajā dzīvesziņā un mitoloģijā ieņem ļoti būtisku vietu, bijusi ļoti nozīmīga arī vēsturiski, turklāt ne vien veidojot tirdzniecības ceļus, bet arī karu laikā. Īpaši Pirmā pasaules kara laikā tā patiešām bija likteņupe, jo gadu Daugava iezīmēja robežu starp vienu un otru karojošo pusi.

Šī gada uzvedumā ļoti būtiska ir saiknes veidošana, pārdomāšana, arī cilvēciskā attieksme pret ūdeni kā tādu. Ūdens tēma ir īpaša, tā parāda arī cilvēciskas būtnes saikni ar ūdeni, turklāt arī pats cilvēka ķermenis sastāv no 60–70 procentiem ūdens. Nosaukums Daugava, iespējams, radies kā atvasinājums no vārdiem "daudz ūdens", fakts, kas senajam cilvēkam bija ļoti nozīmīgs.

Pirms nupat aizgājušajiem Dziesmu svētkiem daudzi satraucās, ka svētku tradīcija var sākt izzust, bet dziesmu un deju koncerti pierādīja, ka mūsu skolu jaunatne ir pārpilna latviskas gaismas un radošas dzirksts.

L. L.: Ar vīru kopas "Vilki" atbalstu Daugavas stadiona deju lielkoncerta noslēgumā "Dārdari" puiši ienesa Latvijas valsts karogu. Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma jauniešu deju kolektīvu "Dārdari" vadām kopā jau 11 gadus, turklāt mūsu dēla vadībā izveidojusies arī muzikantu grupa "Dārdaru muzikanti", kas aktīvi spēlē folkloras dančus. Šo Dziesmu un deju svētku ietvaros mums bija prieks un laime izrādīt arī koncertizrādi "Annas tantes piruetes", kur tie paši jaunieši, kuri dzied, arī dejo, un daļa no viņiem arī paši muzicē.

E. L.: Viena šobrīd satraucoša lieta, par kuru gan gribētos ticēt, ka tā ir vien mode, – ļoti daudzi jaunieši, īpaši padsmitnieku gados, daudz sarunājas angliski, "mētā" angļu tekstus, izmanto anglicismus, pat mēdz uzsvērt, ka daudziem vārdiem nemaz neesot latviskā tulkojuma. Ceru, ka tā ir pārejoša tendence, jo citādā ziņā jaunieši ir pārpilni ar enerģiju, danco un dzied; ar mūsu nākotni viss būs kārtībā, un gribētos domāt, ka arī Dziesmu un deju svētku tradīcija turpināsies.

Nesen sarunājos ar kādu no Latvijas karavīriem, kurš minēja, ka latviešiem par maz uzvarētājdziesmu, piemēram, "Div' dūjiņas gaisā skrēja" ir skaista, bet skumja. Mums trūkstot dziesmu, kas tautu stiprinātu, jo latvieši jau nav zaudētāji, bet uzvarētāji: mums ir sava valoda un valsts.

E. L.: Interesanti, kurā burbulī tas karavīrs dzīvo, kur par latviešu karavīru dziesmām var rasties priekšstats kā pesimistiskām? Latviešu karavīri, kas mācās Aizsardzības akadēmijā un dien Zemessardzē, pārsvarā dzied un klausās vīru kopas "Vilki" dziesmas. Un no tām lielākā daļa, īpaši jaunākā laika strēlnieku un leģionāru dziesmas, ir mažorīgas vien! Tiesa, gadās arī pa kādai skumjākai notij, bet absolūts vairākums ir brašs, reizēm tās pat ir jestras un nebēdnīgas. Tiesa, ir gan atšķirība, vai vienas un tās pašas dziesmas izdzied vīru vai sieviešu balsis, jo sievu balsis ir mierīgākas, rāmākas, gaidošas, tās ir mājās palicēju balsis, vīru balsis skan pavisam citādi.

Dziesma spēj cilvēku pacelt, sapurināt, likt izslieties staltam, esam filmējuši latviešu leģionārus – atceroties kauju brīžus, dziedot, tik lepni saslejas vecie, sirmie vīri! Tās gan visas nav latviešu dziesmas, strēlnieku laikā pārņēma daudz krievu dziesmu, savukārt leģionāri – vācu. Interesanti – latvieši pārņēma vien cittautu melodijas, bet vārdus izdomāja paši, bet, piemēram, igauņi lielāko daļu dziesmu pieņēmuši ar orģinālo tekstu tulkojumiem.

Gadu gaitā vīru kopa "Vilki" ierakstījusi jau 14 mūzikas albumus, un noteikti nevaru piekrist, ka latviešiem trūktu spēkpilnu karavīru dziesmu, tiesa, senās karavīru dziesmās gan rodams vairāk pārdomu un simbolu, brīžam var šķist, ka rodas gluži vai minorīga noskaņa, bet vienlaikus – simbolos paslēpta liela jauda.

Vai varat nosaukt dažas no dziesmām, kuras mūs spētu emocionāli stiprināt?

E. L.: Grūti pateikt ko konkrētu, droši vien katram tās būs pašam savas. Iespējams, tās varētu būt karavīru dziesmas, jo, par lielu pārsteigumu "Vilkiem", karavīru dziesmas klausās tiešām daudzi. Protams, tās klausās un dzied kadeti, karavīri un zemessargi, bet tas liekas saprotami, viņiem tās jāmācās, viņi tās zina un koncertos dzied līdzi, īpaši jaunsargi. Tomēr "Vilku" dziedātās dziesmas klausās arī pilnīgi citu visdažādāko profesiju pārstāvji.

Katram jau ir savas dziesmas, piemēram, nesen tik spēcīgs bija Dziesmu svētku noslēgums, kad lielajā Mežaparka koncertā jaunieši pieprasīja atkārtot "Gaismas pili", tātad jauniešus uzrunā gan vārdi, gan mūzika, viņi to izjūt.

Es gan novēlētu, lai mēs vairāk dziedātu. Lūdzu! No savas bērnības atceros, kā, sanākot kopā jubilejās vai citās reizēs, visi dziedāja. Tagad praktiski tā nenotiek, katrs uzliek austiņas un vien klausās kaut kādu savu mūziku, tik ļoti gribētos, lai dzīvā kopdziedāšana nepazustu.

Lilij, kādā intervijā žurnālā "Santa" teicāt: "viss iet roku rokā, līdzko esam emocionāli nestabili, varam sastiept muskuļus, kaut ko salauzt". Kopš pandēmijas un vēl jo vairāk – esot tuvumā karadarbībai, par īstu stabilitāti runāt grūti. Ko katrs varam darīt, kā sevi stiprināt?

L. L.: Protams, neesmu speciāliste, bet, lai šajā nestabilajā laikā būtu gatavs jebkādai situācijai, apzinos, ka ikvienam nepieciešamas arī pašaizsardzības un ārkārtas situācijas mācības, zināšanas. Vai mēs visu to esam izdarījuši? Droši vien, ka ne, jo paļaujamies, ka varbūt nekas ļauns nenotiks, tomēr uzskatu, ka mācības patiešām nepieciešamas – gatavoties un visu zināt tā, lai nekas ļauns arī nenotiktu.

Droši vien būtu vairākas atbildes, ko var darīt, lai sevi stiprinātu. Neapšaubāmi katram sevi jāstiprina individuāli, tā teikt, jāveic zināma garīgā un fiziskā higiēna. Bet ko varētu darīt sabiedrība kopā? Pirmais, kas nāk prātā, ir mūsu "burbuļi", tajos esot, notiek liela enerģijas apmaiņa. Piemēram, satiekoties deju kolektīvā vai korī, mēs viens otru uzlādējam, turklāt, iekustoties kopā, paceļam arī kolektīvo enerģiju, kas pēc tam katram dod dubultu spēku. Pat tad, ja vakarā uz mēģinājumu esi atnācis pavisam saguris, kopā būšana uzlādē, jau mēģinājuma beigu daļā var sajust enerģiju, kas pārnākusi no citiem. Arī kopus dziedāšana uzlabo cilvēku emocionālo stāvokli, tās vibrācija ievibrē ik dziedātāju, paiet vien mirklis, kurā ieskandināties, un jau esam stipri.