Aizgājis jau tiktāl, ka pazemoto bērnu vecāki burtiski Krakovā uz ielas vajājuši nelietīgo katoļu mācītāju, nopietni piedraudot izrēķināties.
Nesen Polijas tālrādes kanāla TVN24 darbinieki, veicot nopietnu žurnālistiskās izpētes darbu, nākuši klajā ar paziņojumu, ka pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Krakovas arhibīskaps Karols Vojtila jeb nākamais katoļu pāvests Jānis Pāvils II zinājis visu par viņa diecēzes garīdznieku pedofilijas noziegumiem, turklāt pats personīgi sekmējis šo faktu slēpšanu, pasargājot ticības brāļus no kriminālatbildības.
Par to ar piebildi “dīvainā kārtā” jārunā gan tāpēc, ka tas noticis mūspusē patlaban pastāvošo režīmu sargājošās globālās cenzūras apstākļos, gan galvenokārt tāpēc, ka pašā Polijā attieksme pret Jāņa Pāvila II figūru kā tādu pietuvināma sakralizācijai, kas vainagojusies ar to, ka 2014. gadā viņu jau pilnībā oficiāli kanonizēja un nodēvēja par “svēto”. Viņš no šīs dzīves šķīrās 2005. gadā, un viņu joprojām uzskata ne tikai par vienu no poļu nācijas apvienošanas simboliem, bet Polijā viņu mēdz dēvēt arī par vienu no visas planētas 20. gadsimta “diženākajiem humānistiem”. Bet tagad, bladāc – un šāds maksimāli neglīts skandāls...
Lai kā arī būtu, taču līdz šim visi labi zināmie neskaitāmie pedofilijas skandāli katoļu baznīcā nekad tiešā veidā neskāra pašu Jāni Pāvilu II: atbilstoši vispārpieņemtajam uzskatam pāvests nav zinājis par tiem dzimumnoziegumiem, kurus paveikuši garīdznieki, ar kuriem viņš savulaik strādājis kopā un regulāri kontaktējies, turklāt vēlāk allaž konsekventi esot cīnījies nolūkā pilnībā izskaust no baznīcas šo katoļu garīdznieku vidū, izrādās, ārkārtīgi izplatīto parādību.
BBC News vēstīts, ka minētā poļu žurnālistu pētījuma publikācija jau likusi virknei politisko aktīvistu un tostarp arī baznīcas amatpersonu nākt klajā ar aicinājumu pamatīgi pārskatīt visu, kas saistīts ar Jāņa Pāvila II figūras piemiņu. Lai gan tajā pašā laikā baznīcas konservatīvās aprindas nesatricināmi turpinot visas šāda veida publikācijas uzlūkot tikai kā provokācijas nolūkā uzbrukt baznīcai un kā vienu no elementiem “labā un ļaunā” mūžīgajā cīņā, kur žurnālistiem, protams, ierādīta neapšaubāmu ļaunā līdzskrējēju loma.