Pēc kara noskaidrojās, ka praktiski visi ar laboratoriju saistītie dokumenti lietpratīgi un laikus iznīcināti.
Mūsdienu Krievijas anklāva Kaļiņingradas apgabala galvenās tāda paša nosaukuma pilsētas, kas savulaik bija vāciešu Kēnigsberga, pazeme sevī slēpj daudz dažādu intriģējošu noslēpumu. Piemēram, joprojām tā arī nav īsti zināms, kurā vietā tur varētu gulēt nozagtā un izvešanai uz Vāciju paredzētā leģendārā Dzintara istaba. Vai arī: kas īsti ir noslēpumainā “Laboratorija–13” jeb vieta, kurā nacisti esot veikuši baisus okultos eksperimentus, kuru mērķis bijis noskaidrot vislabāko veidu, kā pakļaut sev visu pasauli?
Tostarp vēstures avoti paužot, ka Kēnigsberga vienmēr kalpojusi kā vācu mistikas nosacītais centrs. Pilsēta oficiāli dibināta aptuveni vienā laikā ar Rīgu, pirms vismaz 800 gadiem, turklāt jau kopš paša savas pastāvēšanas sākuma tā faktiski kalpojusi kā asmens, kas allaž vērsts tieši pret turpat iepretim esošajām dažādu lielāku un mazāku tautu teritorijām. Piemēram, tieši no šā placdarma savulaik Teitoņu ordeņa bruņinieki rīkoja savus karagājienus uz Kurzemi, Vidzemi, Lietuvu un Krievzemi, turklāt jau tajā laikā tīkojot ne tikai izlaupīt un vienkārši pakļaut šīs zemes, bet gan pilnībā iznīcināt to iemītniekus, lai varētu tur izmitināt vāciešus. Un ne jau tikai leģendārais Templiešu ordenis var palepoties ar dažādiem noslēpumiem un savu bruņinieku piekopto īpašo mistisko ceļu. Teitoņu ordenis tapa vienā laikā ar templiešiem, un arī tas pamanījies sarūpēt ne mazāk noslēpumu, kā arī vienlaikus arī tā dēvētās melnās maģijas, alķīmijas un okultisma pieredzes, kas cita starpā kategoriski nebija pieļaujama tā dēvēto īsteno kristiešu Dieva pielūdzēju ierindā...
Teitoņu ordeņa maģiskais skaitlis 13
Par to, ka vācieši teitoņu iemiesojumā jau kopš paša sākuma nav lāgā mīlējuši galvenokārt tieši pareizticīgos slāvus, arī neskatoties uz to, ka arī viņi taču tā kā skaitījās tie paši kristieši, vismaz tā paša seno jūdu izcelsmes naratīva mazliet “citādi” pielūdzēji, liecinot vēsturiskais fakts, ka Knaiphu salā (mūsdienās – Kanta sala) faktiski pašā pilsētas centrā bija ierīkota speciāla apmetne burvjiem, kuru īpašie aizgādņi bija teitoņu maģistri. Kā vēstīts, viņi vienlaikus bija risinājuši uzreiz divus jautājumus: centušies garīgi (lasi – ideoloģiski) iedarboties uz allaž nepakļāvīgajiem kaimiņiem, kuri nevēlējās labprātīgi atbrīvot savas teritorijas svešajiem iebrucējiem, kā arī paši savu zemju nomalē deva patvērumu kristiešu baznīcas nežēlastībā kritušajiem magiem, tādējādi nodrošinot viņiem iespēju iziet ārpus katoļu pāvesta skarbo uzraugu redzesloka. Tādējādi izveidojās situācija, ka tajā laikā, kamēr praktiski visā Eiropā asiņainā inkvizīcija vajāja “sātana domubiedrus un līdzgaitniekus” un dzīvus dedzināja sārtos, Knaiphu salā šādi ļaudis varēja brīvi turpināt piekopt savas maģiskās darbības, kas tajos laikos skaitījās kaut kas ārkārtīgi baiss un šausminošs, piemēram, tumšos pagrabos audzējot homunkulus vai dzīvsudrabu pārvēršot zeltā un tamlīdzīgi.