10. decembris vēsturē un senās avīzēs. Solžeņicina dēļ boikotē Nobela ceremoniju

1974. gada 10. decembrī. Pirms 50 gadiem Stokholmā notika ikgadējā Nobela prēmiju pasniegšana, kuru pavadīja liela ažiotāža un prēmijas vēsturē nebijusi situācija, ka ceremoniju boikotēja PSRS un tās Austrumeiropas satelītvalstis.

Sakāpinātās intereses un boikota vaininieks bija padomju perioda prominentais krievu disidents un cilvēktiesību aizstāvis Aleksandrs Solžeņicins. 1970. gadā viņš par saviem padomju režīma necilvēcīgo dabu atmaskojošajiem darbiem, vispirms jau "Gulaga arhipelāgu", bija saņēmis Nobela prēmiju literatūrā, ar to izsaucot Maskavas niknumu un propagandas vilni, kad cita starpā tika apšaubīta Nobela prēmijas komisijas vērtētspēja. 1970. gadā literāts, ko tolaik pasaulē daudzi apbrīnoja, atteicās doties pēc balvas. Viņš baidījās, ka PSRS iestādes to dzimtenē atpakaļ vairs nelaidīs, bet emigrācijai nebija gatavs. Arī saņemt nopelnīto Nobela prēmiju Zviedrijas vēstniecībā Maskavā viņš nevēlējās, jo tas runātu pretī pašai pasākuma idejai. Tādējādi līdz Solžeņicina apbalvošanai bija jāgaida četri gadi. Tā kļuva iespējama tikai pēc tam, kad 1974. gada februārī disidentu piespiedu kārtā izraidīja no PSRS un viņš apmetās Rietumvācijā. 

Tiesa, bija pamatotas bažas, ka Solžeņicina klātbūtne radīs milzīgu žurnālistu un publikas interesi, aizēnojot aktuālos prēmijas saņēmējus. Tā tas arī lielā mērā notika. 

Interesanti, ka Nobela prēmijas literatūrā togad saņēma divi pasaulē tikpat kā nepazīstami zviedru rakstnieki Eivinds Junsons un Harijs Martinsons. Viņiem prognozējami tika pievērsts maz vērības, un cirkulēja neoficiāla versija, ka Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija, apzinoties, ko izraisīs Solžeņicina atbraukšana, bija apzināti nosaukusi ne pārāk izcilus savējos, jo situācija taču bija jānoregulē mājiniekiem.

Nākamajā dienā pēc balvas saņemšanas krievu disidents sniedza gandrīz sešas stundas garu preses konferenci ar vairāk nekā 200 žurnālistu līdzdalību. Latvijas trimdas prese atzīmēja, ka tā bijusi "nesaudzīga izrēķināšanās ar komunismu un Kremļa varas vīriem un ideologiem". Solžeņicins pavēstīja rietumniekiem neiedomājamas lietas. Piemēram, ka, aizbraucot uz PSRS un intervējot cilvēkus ielās, nebūs iespējams noskaidrot ne sabiedrības noskaņojumu, ne politisko ainavu, jo šie cilvēki melos, baidoties no represijām.

"Jaunākās Ziņas", 1924. gada 10. decembrī

Kuldīga. Pēc komunistu arestiem pilsētā valdīja uztraukums, jo tik plaši aresti vēl nebij notikuši. Starp arestētiem atrodas arī daži vidusskolnieki un viens kareivis. Sevišķi sabiedrība sašutusi par vidusskolnieku iejaukšanos nelegālā poilitiskā darbībā, vēl jo vairāk tādēļ, ka pats vidusskolas direktors vārdos ir liels nacionālists, bet nav pratis ieaudzināt saviem audzēkņiem tēvijas mīlestību. Arī strādnieku daļa, kura izturējās saudzīgi pret nelegāliem darbiniekiem, tagad pilnīgi no tiem norobežojusēs. Kāds A., pazīstams komunistu darbinieks, nav arestēts un par to izplatās dažādas baumas. Atzinība izsakāma enerģiskam politiskās pārvaldes nodaļas vadītājam Ābiķim.