9. decembris vēsturē un senās avīzēs. Dienvidamerikas neatkarībai svarīga epizode

1824. gada 9. decembrī. Pirms 200 gadiem mūsdienu Peru teritorijā, vienā no Andu kalnu līdzenumiem ap 4000 metru augstumā virs jūras līmeņa notika Dienvidamerikas vēsturē nozīmīgā Ajakučo kauja starp spāņu Latīņamerikas koloniju neatkarības piekritējiem – republikāņiem – un Spānijas karalim uzticīgo karaspēku jeb rojālistiem.

Republikāņu uzvara nodrošināja Peru un drīzumā arī pārējo spāņu Dienvidamerikas koloniju neatkarības izcīnīšanu, tādēļ to uzskata par svarīgu, leģendāru pagrieziena punktu šī kontinenta zemju ceļā uz patstāvību. Neatkarības piekritēju rindās cīnījās ne vien karavīri no visas spāņu Dienvidamerikas, bet tāpat daudz brīvprātīgo no Eiropas, tostarp tādi, kas bija cīnījušies Napoleona karos un ASV Neatkarības karā. Īpaši daudz bija angļu un īru. Katrā no naidīgajām armijām cīnījās ap 6000 vīru.
 

10. decembri Ajakučo pilsētiņā parakstītā kapitulācija paredzēja, ka rojālisti nodod republikāņu rīcībā visu Peru teritoriju, visus garnizonus un bruņojumu, kas tajos atrodas.

Apmaiņā Spānijas virskundzības piekritējiem, ja tie vēlējās, ļāva atstāt teritoriju, paņemot līdzi kustamo īpašumu. Pārējiem ļāva palikt un dāvāja amnestiju ar nosacījumu, ka tie vairs neversīsies pret republiku. 1825. gadā neatkarību pasludināja Peru kaimiņzeme Bolīvija, bet 1826. gadā Dienvidamerikas kontinentu pameta pēdējās spāņu armijas daļas. Daži spāņu vēsturnieki izvirzījuši patriotiskajam mītam neatbilstošu versiju, ka īstenībā Ajakučo kaujas iznākums iepriekš bijis norunāts, jo rojālistu rindas netrūka liberāli noskaņotu virsnieku, kam simpatizēja neatkarības idejas un kas nemaz nevēlējās Spānijas kroņa uzvaru, taču reizē nevēlējās lauzt zvērestu. Zaudēt kauju nozīmētu piekāpties ar godu. Laikā, kad karojošās vienības mēdza arī pēc situācijas mainīt nometnes, tas nebūtu nekas neiespējams, taču tam arī nav nekādu dokumentālu pierādījumu. Jebkurā gadījumā sadursme bija visai asiņaina, jo republikāņi zaudēja ap tūkstoti, bet rojālisti ap 2500 kritušo un ievainoto.

Brīvā zeme, 1924. gada 9. decembrī. Vilces pagasta zemkopji, vēlēdamies ierīkot sev ērtāku satiksmi, nodomājuši ievilkt telefona tīklu, bet atdūrušies uz vairākiem šķēršļiem, kas padara telefona ierīkošanu par neiespējamu. Noteikumi ir sekoši: 1) par sarunas punkta ierīkošanu no tuvākās centrāles jāmaksā ievērojama summa un jādod stabi un šķūts; 2) līdz 2 km attālumā no sarunas punkta abonentiem jādod stabi un šķūts; 3) abonentiem pāri par 2 km no sarunas punkta līnija (stabi, drāts un darbs) jāvelk uz sava rēķina; 4) abonešanas maksa 6 lati par ceturksni, abonentiem pāri par 2 km jāmaksā 5 lati par katru kilometru ceturksnī vairāk. Zemnieku Savienības Vilces nodaļas pilna biedru sapulce atzīst noteikumus par tādiem, kas galīgi aptur telefona tīkla izplatīšanos uz laukiem un pilsētas iedzīvotājus nostāda priekšrocību stāvoklī.

Lai stāvokli daudzmaz izlīdzinātu, sapulce atzīst, ka visi telefona tīkli un sarunas punkti uz laukiem jāievelk uz valsts rēķina, pie kam zemnieki būtu ar mieru dot stabus un šķūtis. 

Tikai uz tādiem noteikumiem iespējams izplatīt telefona tīklu uz laukiem un veicināt valsts un viņas pilsoņu drošību un labklājību.