16.2 °C
Šis notika tajos senajos laikos, kad pie mums ziemā vēl bija sniegs un ledus. Pie kam ledus bija tik daudz, ka pat jūra sala ciet, un no aizsalušās jūras varēja copēt stintes un lucīšus, laiku pa laikam izceļot arī kādu acis pārbolījušu jūras bullīti vai no bara nobirušu aptrakušu mencu.
Iespējams, jaunās paaudzes copmaņiem cope no ledus jūrā šķiet tikpat nereāla kā nostāsti par lidojošajiem šķīvīšiem. Nu jā, tas piederēja tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un suņi treknāki jeb, kā dziedāja Grinbergs: “Sens, tik sens bij’ tas stāsts, sens, tik sens bij’ tas laiks...” Vispār jau nebija arī tik sen, ka arheoloģiskie izrakumi būtu jātaisa, lai kaut ko pierādītu, – nostāsti jau vēl ir saglabājušies. Tad nu lai būtu vēl viens nostāsts kopējā katlā.
Igoročiks mūs ar nāburgu Kažiņu burtiski uzbombardēja – šosestdien esot obligāti jābrauc uz Saulkrastiem, jāiet pa ledu jūrā – lucīši ņemot itin labi. Mūsu trijotnē šāda veida aicinājuma sēklas vienmēr krita itin auglīgā augsnē – ja kāds ierosina, tad tikai zemestrīces cienīgs forsmažors varētu pārējos divus atturēt no atsaukšanās.
Tā nu sestdienas rītā sēdāmies Igoročika mašīnā un laidām uz Saulkrastiem. Visus pričendāļus bijām salikuši bagāžniekā, vienīgi piparu šņabuļa blašķi paņēmām salonā, lai mums ar nāburgu Kažiņu iesiltu iekšas pirms garās iziešanas aukstumā un sniegā. Igoročikam nekā – lai tik stūrē, galu galā pats ierosināja.
“Zin’, veči, es jūs uzbuhņīju, jo sagribēju vienu kruto pribambasu izmēģināt,” Igoročiks pēkšņi ierunājās. “Man stāstīja, ka esot baigā štelle!”
“Nu, nu? Kas tas ir?” norijis piparu šņabuļa malku, Kažiņš jautāja.
“Tā ir eholote, kas ņem cauri ledum un spēj uzparādīt visādas dibena īpatnības!” Igoročiks lepni paziņoja.
“Tu šito par sievietēm vai gejiem?” Kažiņš notēloja izbrīnu.
“Tak nē!” Igoročiks bezmaz iekliedzās. “Nu tak par gultni jūrai. Vai ezeram...”
“Tad tā arī būtu uzreiz sacījis! Citādi ej nu saproti, par kādiem dibeniem tu runā. Kur dabūji to verķi?”
Te jāizdara maza atkāpe. Cienījamo lasītāj, īpaši, ja esi jaunajai paaudzei piederošais! Šodien eholotes makšķerēšanā ir ikdiena. Tās ne tikai nosaka gultnes īpatnības, bet arī zīmē kartes un nosaka zivju klātbūtni. Taču mēs runājam par laiku, kad sens, tik sens bij’ tas stāsts. Toreiz eholotes copē praktiski vēl neizmantoja – Igoročika piegājiens bija revolūcija!
“Meklēšu, kur jūras (Igoročiks īpaši uzsvēra šo vārdu) dibenam ir kādi nebūt negludumi, akmeņi, bedres,“ Igoročiks pašapzinīgi turpināja, “un tur meklēšu zivi. Vajadzētu izdoties!”
“Nu, jā...” es dziļdomīgi novilku. “Tev tā eholote ir kā kreicene zolē!”
“Varētu tā būt. Taču tā ir teorija. Raudzīsim, kā būs praksē!”
Bet praksē mēs gana ātri bijām galā un bridām pa sniegu iekšā jūrā. Igoročiks atsevišķā maisā nesa eholoti – tajā laikā tas bija visnotaļ paliels agregāts, turklāt savu tiesu vietas un smaguma aizņēma akumulators.
