Šis notika tajos senajos laikos, kad pie mums ziemā vēl bija sniegs un ledus. Pie kam ledus bija tik daudz, ka pat jūra sala ciet, un no aizsalušās jūras varēja copēt stintes un lucīšus, laiku pa laikam izceļot arī kādu acis pārbolījušu jūras bullīti vai no bara nobirušu aptrakušu mencu.

Iespējams, jaunās paaudzes copmaņiem cope no ledus jūrā šķiet tikpat nereāla kā nostāsti par lidojošajiem šķīvīšiem. Nu jā, tas piederēja tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un suņi treknāki jeb, kā dziedāja Grinbergs: “Sens, tik sens bij’ tas stāsts, sens, tik sens bij’ tas laiks...” Vispār jau nebija arī tik sen, ka arheoloģiskie izrakumi būtu jātaisa, lai kaut ko pierādītu, – nostāsti jau vēl ir saglabājušies. Tad nu lai būtu vēl viens nostāsts kopējā katlā.

Igoročiks mūs ar nāburgu Kažiņu burtiski uzbombardēja – šosestdien esot obligāti jābrauc uz Saulkrastiem, jāiet pa ledu jūrā – lucīši ņemot itin labi. Mūsu trijotnē šāda veida aicinājuma sēklas vienmēr krita itin auglīgā augsnē – ja kāds ierosina, tad tikai zemestrīces cienīgs forsmažors varētu pārējos divus atturēt no atsaukšanās.

Tā nu sestdienas rītā sēdāmies Igoročika mašīnā un laidām uz Saulkrastiem. Visus pričendāļus bijām salikuši bagāžniekā, vienīgi piparu šņabuļa blašķi paņēmām salonā, lai mums ar nāburgu Kažiņu iesiltu iekšas pirms garās iziešanas aukstumā un sniegā. Igoročikam nekā – lai tik stūrē, galu galā pats ierosināja.

“Zin’, veči, es jūs uzbuhņīju, jo sagribēju vienu kruto pribambasu izmēģināt,” Igoročiks pēkšņi ierunājās. “Man stāstīja, ka esot baigā štelle!”

“Nu, nu? Kas tas ir?” norijis piparu šņabuļa malku, Kažiņš jautāja.

“Tā ir eholote, kas ņem cauri ledum un spēj uzparādīt visādas dibena īpatnības!” Igoročiks lepni paziņoja.

“Tu šito par sievietēm vai gejiem?” Kažiņš notēloja izbrīnu.

“Tak nē!” Igoročiks bezmaz iekliedzās. “Nu tak par gultni jūrai. Vai ezeram...”

“Tad tā arī būtu uzreiz sacījis! Citādi ej nu saproti, par kādiem dibeniem tu runā. Kur dabūji to verķi?”

Te jāizdara maza atkāpe. Cienījamo lasītāj, īpaši, ja esi jaunajai paaudzei piederošais! Šodien eholotes makšķerēšanā ir ikdiena. Tās ne tikai nosaka gultnes īpatnības, bet arī zīmē kartes un nosaka zivju klātbūtni. Taču mēs runājam par laiku, kad sens, tik sens bij’ tas stāsts. Toreiz eholotes copē praktiski vēl neizmantoja – Igoročika piegājiens bija revolūcija!

“Meklēšu, kur jūras (Igoročiks īpaši uzsvēra šo vārdu) dibenam ir kādi nebūt negludumi, akmeņi, bedres,“ Igoročiks pašapzinīgi turpināja, “un tur meklēšu zivi. Vajadzētu izdoties!”

“Nu, jā...” es dziļdomīgi novilku. “Tev tā eholote ir kā kreicene zolē!”

“Varētu tā būt. Taču tā ir teorija. Raudzīsim, kā būs praksē!”

Bet praksē mēs gana ātri bijām galā un bridām pa sniegu iekšā jūrā. Igoročiks atsevišķā maisā nesa eholoti – tajā laikā tas bija visnotaļ paliels agregāts, turklāt savu tiesu vietas un smaguma aizņēma akumulators.

“Vajadzēja paņemt ragaviņas!” Igoročiks pukojās. Viņa elšana norādīja, ka nesamais ir gana pasmags. Tālumā uz baltā sniega varēja pamanīt melnus punktiņus.

“Reku, tur!” Igoročiks noteica. Turpinājām iet. Diemžēl punktiņi tuvojās ļoti lēni.

“Kas lēni nāk, tas labi nāk!” Kažiņš dziļdomīgi novilka. “Tā ka noteikti nāks labi.”

Kad beidzot bijām galā un sākām copēt, labi nāca tikai Igoročikam. Eholote tiešām bija vērtīga lieta. Ja mums ar Kažiņu un arī visiem pārējiem ņēma paretam, Igoročiks tika pie lucīšiem regulāri. Laiku pa laikam pastaigājis ar eholoti šurpu turpu, Igoročiks atrada vietu un no tās krietni pavilka. Kad cope beidzās tur, Igoročiks devās meklēt jaunu vietu, no kuras atkal krietni pavilka.

Sāka celties vējš. Un tad pēc brīža notika neparedzētais.

“Klau, Otomār, kā tas varbūt!?” Kažiņš pēkšņi iesaucās. “Es, re, copēju āliņģi vienā konstantā vietā, bet te kļūst dziļāks!”

Es nolaidu savu sistēmu uz leju un konstatēju, ka gultni vairs nevaru sasniegt. Kažiņam bija taisnība – pretēji jebkādai loģikai bija mainījies dziļums.

Vienlaikus ar neizskaidrojamo dziļuma maiņu kļuva saklausāma pārējo vīru balsu murdoņa.

“Mūs nes jūrā!” viens no vīriem iesaucās.

Es pavērsu skatu uz krastu. Ar šausmām konstatēju, ka starp vietu, kur atradāmies mēs, un krastu bija izveidojusies paplata brīva ūdens josla. Ledus bija salūzis, un krasta vējš lēni, bet neapturami pūta mūs selgā.

“Vot tā!” nāburgu Kažiņš skumīgi noteica. “Nu mēs esam kā “Nāves ēnā”.”

“Kādā ēnā, ko tu muldi?” Igoročiks nervozi iesaucās.

““Nāves ēnā”, Blaumaņa novele. Re, Otomārs varētu būt Kārlēns, bet tu ar savu agregātu varētu tēmēt uz Zaļgas statusu! Vispār, nez, cik ilgi mēs varētu pārtikt no glumiem, jēliem lucīšiem? Varētu pat rīt veselus, ar galvu pa priekšu. A ko ne austeres?”

Cope vairs nebija ne prātā. Paldies dievam, toreiz jau bija mobilie telefoni un kāds sazvanīja glābējus.

Apmēram pēc stundas pusotras pie debesīm parādījās punktiņš, kas trokšņaini tuvojās. Drīz vien virs mums kā milzu spāre karājās helikopters, ar spārnu radīto vēju sakuldams pamatīgas sniega vērpetes. Atvērās tāda kā lūka, no kuras izlidoja virvju kāpnes. Pa tām izkāpa cilvēks.

“Atstājam visu lieko uz ledus un pa vienam kāpjam augšā!” – glābējs nobļāva megafonā, kad bija nokāpis lejā.

Pirmie vīri devās ar visām kastēm, taču tika apturēti.

“Visu lieko atstāt uz ledus!” glābējs vēlreiz nokomandēja.

Es izbēru noķertos lucīšus uz ledus. Dzīvos salaidu atpakaļ āliņģī, beigtie palika turpat jūras putniem. Kažiņš darīja tāpat. Pārējie vīri arī. Tad pamanīju Igoročika izmisušo seju. Skaidrs, ka ar eholoti viņu neviens lidaparātā neņems!

Mājup braucām lielākoties klusēdami. No vienas puses, bija atvieglojums par to, ka viss beidzies labi. No otras puses – tika pazaudēts gadu gaitā sarūpētais ekipējums.

“Ziniet ko!” Igoročiks pārtrauca drūmo klusumu. “Man reiz stāstīja, kā veči sadzērušies spēlējuši zolīti. Un viens ar kreiceni palicis bezstiķī! Es toreiz neticēju!”

“Tagad tici?” Kažiņš painteresējās.

“Nezinu,” Igoročiks paraustīja plecus. “Bet tagad es zinu, kāda ir sajūta, ja tas notiek!”

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.