12 °C
Ielūkojamies senos laikrakstos. Pirms simt gadiem ne tikai zāle bij zaļāka un debesis zilākas, bet ziemā arī sniegs dziļāks. Un tad nu medniekiem, medībās ejot, vajadzēja slēpes, un prasmīgākie tās taisīja paši.
Mednieku slēpes
Mežkopja P. Puriņa raksts izdevumā "Mednieks un Makšķernieks", 1926. gada janvāris
Cik nepieciešamas slēpes ziemas medībās – saprot katrs. Cik medniekam jāsajūt neveiklību, ja tam nav slēpju jeb arī ir, bet nepiemērotas mednieku vajadzībām. Lielākam mednieku vairākumam sastopamas kailās, pie tam ļoti primitīvas slēpes, ar kurām nav iespējams iet pa mīkstu sniegu, kad pēdējais līp, ne arī kāpt kalnā.
Nesalīdzināmi labākas būs, protams, apšūtās slēpes, tas ir, slēpes, kurām apakšā piestiprināta spalvaina āda tādā veidā, ka, ejot uz priekšu, slēpe viegli slīd pa spalvai, bet atpakaļ viņa slīdēt nevar, jo tad tai jāslīd pret spalvu un spalva sabozdamās slēpi aiztur. Domāju, katram medniekam tādas slēpes ir pazīstamas, un tāpēc nekavēšos pie tām, sacīšu tikai, ka ne vienmēr ir derīgas arī apšūtās slēpes. Pirmkārt, tās slīd arī uz sāniem, pie tam pa sērsnainu sniegu āda ļoti ātri noplīst.
Ne vienmēr izglābsies no visām neveiklībām arī tas mednieks, kuram ir vairāki pāri slēpju, jo bieži laika maiņas pārsteidz mednieku medībās. Šeit es gribu kaislības biedru vērību griezt uz universāla tipa mednieku slēpēm, kuras ir kombinācija no kailām un apšūtām slēpēm.
Slēpju garums – 180 centimetri, platums – 15 centimetri. Šis apmērs ir ņemts priekš vidēja cilvēka svara un ar aprēķinu, lai slēpes būtu derīgas kā mežā, tā arī uz klajuma. Garākas un šaurākas slēpes iešanā slīdēs vieglāk, bet apgrūtinošas būs mežā. Slēpju pagatavošanai vislabākais koks ir kļava vai vīksna. Ja pēdējie nav pieejami, var ņemt melnalksni vai bērzu. Slēpju dēļi pagatavojami piecus centimetrus biezi, pareizi zāģēti vai vislabāk plēsti un pilnīgi sausi bez mazākā greizuma. Slēpes virspuse tiek izēvelēta tā, kā tās vidū zem kājas 38 centimetru garumā apstrādātas slēpes biezums būtu trīs centimetri, tad kā uz vienu, tā arī uz otru galu pamazām noiet uz normālo slēpes biezumu – 0,8 centimetri. Slēpei pār vidu uz abiem galiem no kājas vietas atstājama plāna rante, kuras malām slēpe tiek pamazām noēvelēta plānāka par uzrādīto (0,8 centimetri) vidus biezumu. Rante, neapgrūtinādama ar lielu smagumu, piedod slēpei elastīgumu. Slēpju apakša izēvelējama ar līdzenu iedobumu, atstājot kā slieces gar abām malām vienu centimetru platas kantes tādā augstumā (apmēram 0,3 centimetri) kā ielīmētā āda ar pieglaustu spalvu piepildītu iedobumu. Vislabākā āda priekš slēpēm ir roņa vai arī no zirgu kājām. Āda ielīmējama ar galdnieku līmi un piedzenama ar vara vai misiņa nagliņām, jo pēdējās nerūsē un nebojā ādu. Kājas vieta aptinama ar gumiju vai tāsi, lai neslīdētu kāja un neliptu sniegs. Kājas siksnas piestiprināšanai jāizkaļ caurums viscauri pa slēpes platumu, bet pie pašām malām slēpes virspuse nokaļama līdz siksnas caurumam tik tālu, lai siksna neraustu gar slēpes malām sniegu. Pret kājas vietu gar abām slēpes malām uznaglojamas nelielas līkstiņas (iekšpus siksnas), lai kāja neslīdētu no slēpes uz sāniem. Siksnas caurums kaļams ar aprēķinu, lai kājas papēdis gulētu slēpes vidū. Slēpes purnam jābūt augstāk par tās horizontālo virsas līniju par deviņiem centimetriem, pie kam slēpes purns nedrīkst būt strupi uzliekts, bet tam jāiet pamazām uz augšu. Lai pareizāk izliektu slēpes, tās, protams, ir jāizsutina. Vidū arī slēpei jābūt izliektai uz augšu tā, kā zem kājas tā paceltos par 2,5 centimetriem no horizontālās līnijas. Slēpju virspusi ir labi lakot, jo tad pie tām nelīp sniegs un slēpes tiek aizsargātas pret mitrumu, sniegu.
Apiet vilku jeb lapsu ar minētām slēpēm var ļoti mazā riņķī, jo, lai arī kāds nebūtu laiks, tās slīd bez mazākā trokšņa.
Mednieku stāsts
Izdevums "Dadzis", 1960. gada janvāris
Vai ir kas jaukāks par rītausmu mežā, kad biezoknis vēl glabā nakts klusumu, bet galotnes jau šalko neatkārtojamās skaņās? Un vēlāk – garšīgs dūms pie ugunskura, oglēs ceptas desiņas un, bez šaubām, tradicionālie mednieku stāsti. Tāpēc nebija jābrīnās, ka 1959. gada 22. novembrī, neskatoties uz agrīno rīta stundu, vīri bija savlaicīgi sapulcējušies. Kad beidzot atkal atļautas zaķu medības, kas gan spēs nosēdēt mājās! Mednieki sapīpēja, aprunājās un nolēma, ka vispirms visiem jāpārbauda dokumenti. Pēc tam notika izloze, kam jābūt par dzinēju, kam stāvēt mastā, un pārgājiens uz Rundāles mednieku biedrības medību objektu Gāršu apgaitā varēja sākties. Bet prieki izrādījās pāragri. Vīri jau rosījās uz meža pusi, kad diez no kurienes uzradās vēl viens ar divstobreni plecā. “Kurp jūs tik steidzīgi? Es arī gribu pašaudīties!” “Piedodiet, bet medības atļautas tikai kolektīvi, turklāt mūsu skaits jau pilns – 15 mednieki un desmit dzinēji. Nekā vairs nevaram līdzēt.” “Ko nevarat? Es jums parādīšu! Ziniet vispār, ar ko jums darīšana? Es esmu mežu aizsardzības un medību saimniecības inspektors Braunfelds! Un tagad marš ārā no meža!” Mednieki negribēja piekāpties, bet inspektors palika pie sava: “Es medīšu, vai arī medības vispār nenotiks, skaidrs?” Tā nu gaidīto medību vietā divas stundas uz Bauskas–Elejas lielceļa sala 25 cilvēki un domāja, vai tikai Mežsaimniecības ministrija nav nošāvusi lielu buku, izsniegdama šim cilvēkam inspektora dokumentus. Atliek tikai piebilst, ka šis mednieku stāsts nav no parastajiem, šoreiz teiktajam var ticēt.
Avots: Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka (www.periodika.lv)
