Pāvests Pijs II rakstījis erotiskus romānus

Katoļu pāvests Pijs II jeb īstajā vārdā Enea Silvio Bartolomejs Pikolomini (1405–1464) bija asiņainās baznīcas galva un visu tās īpašumu pārvaldītājs no 1458. gada līdz savai nāvei.

Viņš dzimis dižciltīgā, bet izputējušā ģimenē netālu no Sienas, savu dzimto lauku saimniecību pametot 18 gadu vecumā, dodoties mācīties uz Florenci. Esot zināms, ka kādu laiku viņš kalpojis par sekretāru pie bīskapa Fermio, kurš 1435. gadā jauno censoni ar slepenu misiju nosūtījis uz Skotiju.

Tāpat zināms, ka savos agrīnās jaunības gados Enea baudījis pat ļoti vētrainu, dažādiem piedzīvojumiem un mīlas dēkām pārpilnu dzīvi, kļūstot par tēvu vismaz vienam ārlaulības bērnam. Tostarp jaunībā viņš bijis arī itin ražīgs rakstnieks, vēstot par visdažādākajām tēmām, un viņa tāds kā nozīmīgākais un apjomīgākais darbs esot vēstījums par paša dzīvi “Komentāri”. Taču ne gluži šis darbs kļuva par topošā katoļu pāvesta populārāko sacerējumu. Par tādu tapa viņa “Divu mīlnieku stāsts”, kurš, kā var labi nojaust, itin nemaz nesalāgojās ar kaismīga katoļa gan dzīves, gan vispār domāšanas veidu. Turklāt tas vispār esot izteikti erotisks, pat puspornogrāfisks sacerējums ar erotiskām ilustrācijām, un tas pauž par Lukrēcijas un Eiriala kvēlo mīlestību, kas uzplaukusi pēc viņu pirmās satikšanās kādās bērēs, kad sastapās viņu flirtējošie skatieni. Taču Lukrēcija jau ir kāda veca kunga sieva, jaunajiem mīlniekiem nav iespēju fiziski sastapties, tāpēc viņi apmainās kaismīgām mīlas vēstulēm, kurās pārliecinoši pauž visas savas slepenākās vēlmes. Piemēram: “Manas vēlmes mani velk uz vienu pusi, manas domas – uz citu, un, labi zinot, kas ir labāk, es tiecos uz vissliktāko...” Vai: “Tu tik zemu vērtē manu mīlestību. Es zinu, ka daudzi tevi mīl, taču neviena cita mīla nav salīdzināma ar manu...”

Taču, iestājoties briedumam, Enea pārdzīvojis dziļas iekšējās pārmaiņas un labāk izvēlējies reliģisko karjeru. Pētnieki pauduši, ka faktiski viņš sastapies ar tā dēvēto vidējā vecuma krīzi. Tāpēc 1444. gadā kādā vēstulē draugam viņš rakstījis: “Mūsu nāves diena tuvojas, un tagad mums jādomā nevis par to, kā dzīvot, bet gan par to, kā nomirt. Saistībā ar mani, Johan, varu paskaidrot, ka esmu grēkojis gana daudz, pat pārāk daudz. Tagad esmu iepazinis sevi, un vēl nekas nav par vēlu. Man taču ir jau četrdesmit gadi, un pestīšanas, samierināšanās mirklis jau ir tuvu...” Vēl pat gluži nesen viņš turpināja sacerēt kvēlas mīlas vēstules, taču tagad rakstīja: “Kad redzi sievieti, domā, ka redzi velnu!”

Pēc straujās izvirzīšanās pa karjeras kāpnēm un jau kā pāvests Pijs II viņš visiem spēkiem centies maskēt savu jaunības pārgalvību, taču, par lielām šausmām, nācies konstatēt, ka viņa grāmata “Divu mīlnieku stāsts” kļuvusi par īstenu dižpārdokli un vispār 15. gadsimta, mūsdienu merkantilajā terminoloģijā izsakoties, vispārdotāko grāmatu!