Kaukāzā čigānus un asīriešus burtiski tvarstīja uz ielām un turpat arī apskatīja.
Nav noslēpums, ka daudzos gadījumos pilnībā jaunas zinātnes izveidojas ne tik daudz saistībā ar jauniem izgudrojumiem, cik pateicoties tam, ka uzrodas kādas vairāk vai mazāk jaunas filozofiskās koncepcijas. Piemēram, 19. gadsimta beigās par tādu koncepciju kļuva Frīdriha Nīčes ideja par supercilvēku. Zinātnes ļaudis praktiski visā pasaulē teju vai acumirklī no visas sirds sāka sapņot par mākslīgā ceļā radītu pārcilvēku sugu, lai tādējādi no zemes virsmas uz visiem laikiem noslaucītu visus tā dēvētos “necilvēkus”, par kādiem jau tajā laikā daudzviet uzskatīja, piemēram, noziedzniekus, smagi slimos un bezpajumtniekus ubagotājus. Un tieši tādā veidā radās eigēnika – zinātne par cilvēces uzlabošanu.
Tā iespaidā 1907. gadā, piemēram, ASV varas iestādes sāka piespiedu kārtā sterilizēt noziedzniekus, epileptiķus, psihiski neveselos, alkoholiķus, bārabērnus, bezpajumtniekus un krietnu daļu invalīdu – aklos, kurlos, saslimušos ar tuberkulozi un citus no tā dēvētajām sabiedrības “padibeņu” aprindām. Esot zināms, ka tādējādi piespiedu kārtā sterilizēti vismaz 80 000 ASV iedzīvotāju, turklāt vismaz puse no viņiem šai procedūrai pakļauti jau pēc 2. Pasaules kara (!). Var piebilst, ka par to praktiski visas pārējās cilvēces klaju nosodījumu saņēmusī Vācija 20. gadsimta pirmajā pusē sterilizējusi aptuveni 320 000 cilvēku, savukārt kopš 1937. gada kā Trešais reihs jau spēra ievērojamu soli tālāk – praktiski visu iepriekš minēto kategoriju pārstāvjus sākot vienkārši nogalināt. Savukārt cita totalitārā režīma iemiesojums, proti, boļševistiskā PSRS, tiesa, lielā mērā pārņemot jau cariskajā Krievijā veiktās iestrādes, sākumā eigēniku bija tvērusi mazliet citādi, vairāk patiešām kā jaunu zinātni. Lai gan var droši jau uzreiz paust, ka vēlāk arī šā iemiesojuma zinātnieki lielā mērā “iebrauca dziļi auzās”.
Padomju nācijas atveseļošanas vārdā
Tas esot iesācies, pateicoties sava laika ievērojamā biologa Nikolaja Koļcova pētījumiem. Lai arī šis nav stāsts tikai par viņu, taču jāpiemin, ka viņš bija pirmais, kurš atklāja mehānismu pārmantojamās informācijas pārnešanai ar hromosomām, kā arī noteica to precīzu daudzumu cilvēka šūnās un vēlāk izvirzīja virkni vienlaikus gan aizraujošu, gan ļoti apšaubāmu citu teoriju.