12 °C
Laiks, kurā dažādas cilvēku sabiedrības veikušas rituālo upurēšanu, ir ilgāks par laiku, kurā viņi to praktiski vairs nedara. Un daudzos gadījumos šī upurēšana bija tik ļoti izplatīta, ka to uzskatīja par visnotaļ normālu dzīves aspektu. Tostarp piederība šādām civilizācijām nozīmēja arī nepārejošu risku ikvienam teju vai jebkurā mirklī iet bojā kā upurim, ko pasniedz visaugstākajiem spēkiem jeb dieviem. Vēl vairāk – atsevišķās kultūrās kļūšana par upurēšanas objektu pat skaitījās viens no visnopietnākajiem pagodinājumiem!
Rituālās upurēšanas pamatprincipi
Rituālā upurēšana ir konkrēta prakse, kurā dzīvu būtni nogalina nolūkā to pasniegt kā dāvanu augstākajiem spēkiem, kas parasti bija kāds dievs vai dievu kolektīvs. Tajās sabiedrībās, kurās upurēšana bija ierasta parādība, parasti ticēja, ka tā ir absolūti nepieciešama dzīves sastāvdaļa, kas palīdz labāk uzturēt visvareno spēku iedibināto svēto kārtību Visumā.
Katrā ziņā rituālā upurēšana pastāvējusi jau neskaitāmas tūkstošgades dažādās kultūrās visā pasaulē, un tā faktiski ir viena no visagrīnākajām zināmajām augstāko spēku pielūgšanas formām vēsturē. Katrā kultūrā pastāvēja sava rituālās upurēšanas forma. Atsevišķās kultūrās dzīvniekus nokāva un tad pasniedza kā nelielu upurvelti, savukārt cilvēku upurēšanu izmantoja jau ievērojami grandiozākos notikumos, piemēram, dažādās plaša mēroga reliģiskās ceremonijās. Citās kultūrās cilvēkus vispār uzskatīja par vienīgajām dzīvajām būtnēm, kuras vērts upurēt augstākajiem spēkiem, lai tiem maksimāli pielabinātos.
Iemeslu rituālās upurēšanas veikšanai bija gana, lai gan pētnieki uzskata, ka to lielākajai daļai galvenokārt piemita izteikti reliģiski nolūki. Valdīja uzskats, ka gatavība upurēt citus dieviem ir cieņas un uzticības apliecināšana, un tas jau savukārt var novest pie tā dēvētās debesu svētības iemantošanas.
Bijis ļoti daudz seno sabiedrību, kas veikušas šo šaušalīgo un asiņaino rituālu,
taču pētnieki uzskata, ka īpaši izdalāmas desmit baisākās un cietsirdīgākās no tām.
Etruski
Etruski dzīvojuši mūsdienu Toskānas teritorijā Itālijā. Lielākais vairākums iedzīvotāju bija zemkopji, kas tirgojās ar kaimiņu reģioniem, piemēram, Kartāgu un Grieķiju. Lai arī agrīnie vēsturnieki nebija lāgā pārliecināti par to, ka etruski patiešām nodarbojušies ar cilvēku upurēšanu, tomēr mūsdienās veiktie izrakumi uzrādījuši neskaitāmas vietas, kur tā tomēr esot veikta. Vairāku cilvēku – pieaugušo, bērnu un zīdaiņu – ķermeņu atliekas atrastas kopā ar reliģiskajiem priekšmetiem, rituālajiem ieročiem un citiem kulta priekšmetiem. Vienā gadījumā bērna ķermenis atrasts bez galvas, bet viņa kājas izmantotas kā rituālie paliktņi zem sienas pamatiem. Un vēl bez šiem atradumiem šajā reģionā atrasti arī senie teksti, kuros pat ļoti detalizēti aprakstīta etrusku veiktā cilvēku upurēšanas prakse, kā arī uzieta virkne mākslas priekšmetu, kuros tas viss uzskatāmi attēlots.
Ēģiptieši
Par to joprojām gan runā ļoti negribīgi, tomēr esot virkne liecību par to, ka arī senie ēģiptieši savulaik veikuši rituālo upurēšanu. To apliecinot atsevišķos reģionos izrakumos atrastās liecības, kas norāda, ka senie ēģiptieši patiešām veikuši dažādus reliģiska rakstura upurēšanas rituālus, no kuriem daži sevī iekļāvuši arī cilvēku upurēšanu. Valdnieku Džeru un Aha kapenēs atrasti viņiem līdzās noguldīti kalpotāju ķermeņi, un atsevišķos gadījumos varot skaidri jaust, ka šie cilvēki ir vienkārši dzīvi apglabāti kopā ar sava valdnieka līķi. Turklāt ir arī virkne seno pierakstu, kas apliecina to, ka kalpotājus pēc viņu saimnieka nāves upurēja tāpēc, lai viņi varētu aizgājējam turpināt kalpot arī aizkapa dzīvē. Jo sevišķi tas esot bijis raksturīgi faraonu kalpiem. Laika gaitā gan dzīvu cilvēku upurēšanas tradīcijas Ēģiptē mainījās un pilnībā izzuda, to visu aizstājot ar simboliskām figūrām.
Ķīnieši
Senajā Ķīnā cilvēku upurēšana bijusi izplatīta ilgus gadsimtus. Jo īpaši tā uzplaukusi Šanu dinastijas valdīšanas periodā, no 1600. līdz 1046. gadam pirms mūsu ēras. Turklāt uzsvērts, ka atšķirībā no daudzām citām kultūrām, kur cilvēku upurēšana veikta izteikti tikai reliģiskos nolūkos, Ķīnā tā veikta arī politiskos nolūkos. Rituālā cilvēku upurēšana Ķīnā neesot pazinusi ierobežojumus, visbiežāk upurējot vīriešus, sievietes un mazus bērnus, turklāt īpaši cietsirdīgā, nežēlīgā un mokpilnā veidā.
Daļa šo upurēšanu kalpoja nolūkā pielabināties saviem senčiem jeb viņu gariem. Daži rituāli sevī iekļāva galvas nociršanu vienlaikus uzreiz vairākiem cilts vīriešiem – par godu vīrieškārtas senčiem, un turklāt ar nosacījumu – jo nozīmīgāki senči, jo vajadzīgs vairāk upuru galvu. Tādu rituālu dēvēja par upurēšanu bedrē, un tādējādi sadalītos vīriešu ķermeņus apglabāja bez jebkādiem sadzīves priekšmetiem.
Pētnieki noskaidrojuši, ka senie ķīnieši piekopuši vēl divas īpašas cilvēku upurēšanas formas: pamatu un internēto. Upurēšana zem kaut kā pamatiem bija galvenokārt saistīta ar bērniem un zīdaiņiem, kurus šim nolūkam nežēlīgi un brutāli nogalināja, un vēlāk viņu sadalītos ķermeņus arī apglabāja bez jebkāda sadzīves inventāra. Savukārt upurēšanu internētajiem veica ar jaunām sievietēm, lai gan viņas pēc tā speciāli nesadalīja un atļāva apglabāt kopā ar īpašumu.
Inki
Inku civilizācija arī bieži izmantojusi rituālo upurēšanu nolūkā pielabināties dieviem. Inkiem jau kopš pastāvēšanas sākuma regulāri nācās sastapties ar dažādām stihiskām nelaimēm, ieskaitot zemestrīces, plūdus un vulkānu izvirdumus, kamēr, visbeidzot, viņi izlēmuši, ka laikam jau tikai cilvēku upurēšana varētu sekmēt dievu prāta nomierināšanu, lai tie pārtrauktu pakļaut viņus šādiem mokošiem pārbaudījumiem. Vispirms par upuriem kļuva karagūstekņi. Kad noskaidrojās, ka šādu cilvēku izmantošana upuru kārtā nav līdzējusi dabas stihiju apturēšanā, inki sāka izmantot savus bērnus. Valdīja uzskats: bērni ir nevainīgāki un tīrāki par gūstekņiem, tāpēc viņi dusmīgajiem dieviem patiks labāk... Turklāt kādā momentā inki pat sāka vārda vistiešākajā nozīmē bērnus “audzēt” tikai tam, lai kādā brīdī viņus upurētu dieviem! Šiem bērniem bija jābūt fiziski pilnībā veseliem, viņus vairāk nekā lieliski baroja un apkopa līdz pašam nāves mirklim, proti, gluži tāpat, kā nobaro nokaušanai paredzētus dzīvniekus. Pirms paša upurēšanas rituāla veikšanas šiem bērniem sarīkoja greznas dzīres un personīgo satikšanos ar pašu imperatoru, kura priekšā bieži vien tad viņus arī rituāli nogalināja.
Acteki
Acteki ar savu nežēlību faktiski ir slavenāki par jebkuru citu civilizāciju visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Šie arī ikdienā visnotaļ vardarbīgie Amerikas pamatiedzīvotāji regulāri veica cilvēku upurēšanu reliģiskos nolūkos, uzskatot, ka tajā gadījumā, ja dieviem nepasniegs pietiekamu daudzumu upuru, saule varētu pārstāt spīdēt.
