Clear 12 °C
P. 29.04
Laine, Raimonds, Vilnis
Cilvēku upurēšana.
Cilvēku upurēšana.
Foto: Shutterstock

Laiks, kurā dažādas cilvēku sabiedrības veikušas rituālo upurēšanu, ir ilgāks par laiku, kurā viņi to praktiski vairs nedara. Un daudzos gadījumos šī upurēšana bija tik ļoti izplatīta, ka to uzskatīja par visnotaļ normālu dzīves aspektu. Tostarp piederība šādām civilizācijām nozīmēja arī nepārejošu risku ikvienam teju vai jebkurā mirklī iet bojā kā upurim, ko pasniedz visaugstākajiem spēkiem jeb dieviem. Vēl vairāk – atsevišķās kultūrās kļūšana par upurēšanas objektu pat skaitījās viens no visnopietnākajiem pagodinājumiem!

Rituālās upurēšanas pamatprincipi

Rituālā upurēšana ir konkrēta prakse, kurā dzīvu būtni nogalina nolūkā to pasniegt kā dāvanu augstākajiem spēkiem, kas parasti bija kāds dievs vai dievu kolektīvs. Tajās sabiedrībās, kurās upurēšana bija ierasta parādība, parasti ticēja, ka tā ir absolūti nepieciešama dzīves sastāvdaļa, kas palīdz labāk uzturēt visvareno spēku iedibināto svēto kārtību Visumā.

Dievu Baalu senatnē pielūdza daudzas ciltis Tuvajos Austrumos, īpaši Kanaānā. Rituālā upurēšana notika Baala templī, kur sadzītos gūstekņus nogalināja, lai izpatiktu dievam.

Katrā ziņā rituālā upurēšana pastāvējusi jau neskaitāmas tūkstošgades dažādās kultūrās visā pasaulē, un tā faktiski ir viena no visagrīnākajām zināmajām augstāko spēku pielūgšanas formām vēsturē. Katrā kultūrā pastāvēja sava rituālās upurēšanas forma. Atsevišķās kultūrās dzīvniekus nokāva un tad pasniedza kā nelielu upurvelti, savukārt cilvēku upurēšanu izmantoja jau ievērojami grandiozākos notikumos, piemēram, dažādās plaša mēroga reliģiskās ceremonijās. Citās kultūrās cilvēkus vispār uzskatīja par vienīgajām dzīvajām būtnēm, kuras vērts upurēt augstākajiem spēkiem, lai tiem maksimāli pielabinātos.

Ģermāņu cilšu priesteriene gatavojas upurēt sagūstītos romiešu kareivjus Kimbrijā 2. gs. p. m. ē.

Iemeslu rituālās upurēšanas veikšanai bija gana, lai gan pētnieki uzskata, ka to lielākajai daļai galvenokārt piemita izteikti reliģiski nolūki. Valdīja uzskats, ka gatavība upurēt citus dieviem ir cieņas un uzticības apliecināšana, un tas jau savukārt var novest pie tā dēvētās debesu svētības iemantošanas. 

Bijis ļoti daudz seno sabiedrību, kas veikušas šo šaušalīgo un asiņaino rituālu, 

taču pētnieki uzskata, ka īpaši izdalāmas desmit baisākās un cietsirdīgākās no tām.

Etruski

Etruski dzīvojuši mūsdienu Toskānas teritorijā Itālijā. Lielākais vairākums iedzīvotāju bija zemkopji, kas tirgojās ar kaimiņu reģioniem, piemēram, Kartāgu un Grieķiju. Lai arī agrīnie vēsturnieki nebija lāgā pārliecināti par to, ka etruski patiešām nodarbojušies ar cilvēku upurēšanu, tomēr mūsdienās veiktie izrakumi uzrādījuši neskaitāmas vietas, kur tā tomēr esot veikta. Vairāku cilvēku – pieaugušo, bērnu un zīdaiņu – ķermeņu atliekas atrastas kopā ar reliģiskajiem priekšmetiem, rituālajiem ieročiem un citiem kulta priekšmetiem. Vienā gadījumā bērna ķermenis atrasts bez galvas, bet viņa kājas izmantotas kā rituālie paliktņi zem sienas pamatiem. Un vēl bez šiem atradumiem šajā reģionā atrasti arī senie teksti, kuros pat ļoti detalizēti aprakstīta etrusku veiktā cilvēku upurēšanas prakse, kā arī uzieta virkne mākslas priekšmetu, kuros tas viss uzskatāmi attēlots.

Senajā Grieķijā bojāgājuša varoņa vai valdnieka bēru ceremonijas laikā tika upurēti ne tikai dzīvnieki, bet arī vergi un gūstekņi.

Ēģiptieši

Par to joprojām gan runā ļoti negribīgi, tomēr esot virkne liecību par to, ka arī senie ēģiptieši savulaik veikuši rituālo upurēšanu. To apliecinot atsevišķos reģionos izrakumos atrastās liecības, kas norāda, ka senie ēģiptieši patiešām veikuši dažādus reliģiska rakstura upurēšanas rituālus, no kuriem daži sevī iekļāvuši arī cilvēku upurēšanu. Valdnieku Džeru un Aha kapenēs atrasti viņiem līdzās noguldīti kalpotāju ķermeņi, un atsevišķos gadījumos varot skaidri jaust, ka šie cilvēki ir vienkārši dzīvi apglabāti kopā ar sava valdnieka līķi. Turklāt ir arī virkne seno pierakstu, kas apliecina to, ka kalpotājus pēc viņu saimnieka nāves upurēja tāpēc, lai viņi varētu aizgājējam turpināt kalpot arī aizkapa dzīvē. Jo sevišķi tas esot bijis raksturīgi faraonu kalpiem. Laika gaitā gan dzīvu cilvēku upurēšanas tradīcijas Ēģiptē mainījās un pilnībā izzuda, to visu aizstājot ar simboliskām figūrām.

Dahomejas karalistes (Rietumāfrikā) svētkos reliģisku ceremoniju laikā tika upurēts liels skaits cilvēku. Vienā no šādām ceremonijām 1727. gadā tika nogalināti 4000 cilvēku, pārsvarā gūstekņi.

Ķīnieši

Senajā Ķīnā cilvēku upurēšana bijusi izplatīta ilgus gadsimtus. Jo īpaši tā uzplaukusi Šanu dinastijas valdīšanas periodā, no 1600. līdz 1046. gadam pirms mūsu ēras. Turklāt uzsvērts, ka atšķirībā no daudzām citām kultūrām, kur cilvēku upurēšana veikta izteikti tikai reliģiskos nolūkos, Ķīnā tā veikta arī politiskos nolūkos. Rituālā cilvēku upurēšana Ķīnā neesot pazinusi ierobežojumus, visbiežāk upurējot vīriešus, sievietes un mazus bērnus, turklāt īpaši cietsirdīgā, nežēlīgā un mokpilnā veidā.

Daļa šo upurēšanu kalpoja nolūkā pielabināties saviem senčiem jeb viņu gariem. Daži rituāli sevī iekļāva galvas nociršanu vienlaikus uzreiz vairākiem cilts vīriešiem – par godu vīrieškārtas senčiem, un turklāt ar nosacījumu – jo nozīmīgāki senči, jo vajadzīgs vairāk upuru galvu. Tādu rituālu dēvēja par upurēšanu bedrē, un tādējādi sadalītos vīriešu ķermeņus apglabāja bez jebkādiem sadzīves priekšmetiem.

Pētnieki noskaidrojuši, ka senie ķīnieši piekopuši vēl divas īpašas cilvēku upurēšanas formas: pamatu un internēto. Upurēšana zem kaut kā pamatiem bija galvenokārt saistīta ar bērniem un zīdaiņiem, kurus šim nolūkam nežēlīgi un brutāli nogalināja, un vēlāk viņu sadalītos ķermeņus arī apglabāja bez jebkāda sadzīves inventāra. Savukārt upurēšanu internētajiem veica ar jaunām sievietēm, lai gan viņas pēc tā speciāli nesadalīja un atļāva apglabāt kopā ar īpašumu.

Inki

Inku civilizācija arī bieži izmantojusi rituālo upurēšanu nolūkā pielabināties dieviem. Inkiem jau kopš pastāvēšanas sākuma regulāri nācās sastapties ar dažādām stihiskām nelaimēm, ieskaitot zemestrīces, plūdus un vulkānu izvirdumus, kamēr, visbeidzot, viņi izlēmuši, ka laikam jau tikai cilvēku upurēšana varētu sekmēt dievu prāta nomierināšanu, lai tie pārtrauktu pakļaut viņus šādiem mokošiem pārbaudījumiem. Vispirms par upuriem kļuva karagūstekņi. Kad noskaidrojās, ka šādu cilvēku izmantošana upuru kārtā nav līdzējusi dabas stihiju apturēšanā, inki sāka izmantot savus bērnus. Valdīja uzskats: bērni ir nevainīgāki un tīrāki par gūstekņiem, tāpēc viņi dusmīgajiem dieviem patiks labāk... Turklāt kādā momentā inki pat sāka vārda vistiešākajā nozīmē bērnus “audzēt” tikai tam, lai kādā brīdī viņus upurētu dieviem! Šiem bērniem bija jābūt fiziski pilnībā veseliem, viņus vairāk nekā lieliski baroja un apkopa līdz pašam nāves mirklim, proti, gluži tāpat, kā nobaro nokaušanai paredzētus dzīvniekus. Pirms paša upurēšanas rituāla veikšanas šiem bērniem sarīkoja greznas dzīres un personīgo satikšanos ar pašu imperatoru, kura priekšā bieži vien tad viņus arī rituāli nogalināja.

Acteki

Acteku priesteris rituālās upurēšanas laikā.

Acteki ar savu nežēlību faktiski ir slavenāki par jebkuru citu civilizāciju visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Šie arī ikdienā visnotaļ vardarbīgie Amerikas pamatiedzīvotāji regulāri veica cilvēku upurēšanu reliģiskos nolūkos, uzskatot, ka tajā gadījumā, ja dieviem nepasniegs pietiekamu daudzumu upuru, saule varētu pārstāt spīdēt.

Reklāma

Acteku civilizācijā cilvēka asinis uzskatīja par augstāko spēku svētītu dzīvības spēku. Viņu galvenais dievs bija Uicilopočtli – saules iemiesojums, un viņi ticēja, ka šis iemiesojums ir absolūti nepieciešama šā dzīves spēka daļa, lai turpinātu viņus svētīt un ļautu viņiem dzīvot uz Zemes. Šī ticība bija tik spēcīga, ka bija pat tādi atsevišķi cilvēki, kuri paši labprātīgi piedāvāja upurēt sevi, lai tādējādi saglabātu sauli. Acteki tāpat esot upurējuši arī karagūstekņus, kad viņi vairs nebija noderīgi citiem nolūkiem. Un katrā ziņā šīs upurēšanas allaž bija publiskas un jo īpaši nežēlīgas. Lai nokļūtu līdz priesterim, upurim bija paša spēkiem jāuzkāpj pašā dievnama augšā, līdz kurienei parasti veda neskaitāmi pakāpieni. Tur priesteris upuriem dzīviem uzšķērda vēderu no rīkles līdz gūžām, pēc kā nedzīvos ķermeņus pa tām pašām kāpnēm nometa lejā sadalīšanai, savukārt izrautās sirdis saglabāja upura pasniegšanai dieviem...

Virknē saglabāto seno tekstu vēstīts, ka reiz tādā veidā acteki esot saviem dieviem četru dienu laikā upurējuši 80 400 (!) gūstekņu. Ja vien šis skaitlis ir patiess (un ja vien kaut kas tāds vispār fiziski ir iespējams), var vismaz aptuveni nosacīti aprēķināt to, ka acteki katru gadu saules saglabāšanas vārdā upurējuši simtiem tūkstošu cilvēku.

Izraēlieši

Andrea Mantenja ap 1490. gadu uzgleznoja Bībeles leģendu – Abrahāms gatavojas upurēt dieviem savu dēlu Īzaku.

Virknē seno tekstu esot pārliecinoši pausts, ka rituālā upurēšana bijusi regulāra kultūras sastāvdaļa arī senajiem jūdiem. Daudzi mūsdienu pētnieki apgalvojuši, ka jo sevišķi tur iecienīta bijusi bērnu upurēšana seno jūdu dievam Moloham. Šīs upurēšanas bieži dēvēja par vissadedzināšanām, un tās pat aprakstītas jūdu izcelsmes Bībelē. Visuzskatāmāk šis kults aprakstīts vēstījumā par Ābramu (Ābrahāmu). Tajā jūdu dievs liek Ābramam upurēt savu dēlu Īzāku, bet pašā pēdējā mirklī, kad Ābrams jau patiešām izšķīries nokaut savu dēlu, jūdu dievs aptur viņu un teic, ka tas bijis tikai pārbaudījums, lai pārliecinātos par viņa ticības stiprību. Pēc tā Ābrams kopā ar Īzāku vissadedzināšanas kultā upurē jēru. Tiesa, piebilsts arī par to, ka šis stāsts gan ir visnotaļ populārs, taču nekādā veidā neapliecinot to, cik bieži izraēlieši veikuši rituālo upurēšanu savam dievam Moloham. Varbūt pat vēl vairāk – tas tikai attāli un tēlaini norādot uz to, ka senajiem jūdiem vispār varētu būt pastāvējusi rituālā upurēšana. Lai gan, zinot seno jūdu dieva leģendāro cietsirdību un nežēlību, nav grūti iedomāties, ka tādai tradīcijai tur bijusi sava itin nopietna ierādītā vieta.

Simona upurēšana Trentā 1475. gadā.

Havajieši

Arī seno havajiešu civilizācija veikusi rituālo upurēšanu, jo tās pārstāvji ticējuši, ka, upurējot citus cilvēkus, viņi spēs pret sevi noskaņot maksimāli labvēlīgi kara dievu Ku. Viņi ticēja, ka ar šādu īpašo labvēlību uzvarēs visās sagaidāmajās kaujās. Zināms, ka šī upurēšana parasti notikusi tieši dievam Ku uzceltajos svētajos dievnamos, kurus dēvēja par heijau. Par upuriem bieži izvēlējās citu cilšu sagūstītos virsaišus, kurus tad piesēja ar galvu uz leju virs speciāliem koka galdiem un tad vairākas stundas bez apstājas ļoti izsmalcināti mocīja un spīdzināja. Pēc tā, kad šī mocīšana bija beigusies, ar upura sakrātajiem sviedriem iesmērējās havajiešu priesteri, savukārt pašu upuri sāka metodiski sist ar nūjām, darot to tik ilgi, kamēr viņu miesa kļuva absolūti mīksta, un tad šo miesu turpat apēda priesteri un visi klātesošie cilts vadoņi.

Kartāgieši

Molohs – seno feniķiešu, kartāgiešu, amoniešu un moabiešu mitoloģijā – pazemes dievība, kuru pielūdza kā saules, kara un uguns dievu un kurai upurēja cilvēkus, tos dzīvus sadedzinot.

Par vienu no varenākajām un bagātākajām senatnes civilizācijām uzskata kartāgiešus, kuriem, izrādās, arī rituālā upurēšana nav bijusi sveša parādība. Turklāt viņi galvenokārt pazīstami tieši ar savu nežēlīgi veikto bērnu upurēšanu, lai tādējādi spētu pielabināties saviem dieviem. Lielākā daļa kartāgiešu upuru bija zīdaiņi, jo viņus uzskatīja par vistīrāko dzīvības formu, kādu varētu vispār uzdrošināties kā upurvelti pasniegt dieviem.

Virkne vēstures pētnieku apgalvojuši, ka šai zīdaiņu upurēšanai vēl bez reliģiskajiem bijuši arī citi iemesli. Uzskatīts, ka savas bagātības un varenības apziņas iespaidā kartāgieši ļoti baidījušies no iespējamās pārapdzīvotības, kas neizbēgami novestu līdz pieejamo resursu izsīkšanai. Līdz ar to jaundzimušo masveida upurēšana dieviem kartāgiešiem varēja arī kalpot kā pietiekami vienkāršs veids savu iedzīvotāju kopējā skaita regulēšanas mehānisms, jo tajā laikā ne aborti, ne modernās tā dēvētās izsargāšanās metodes vēl nebija zināmas.

Lai panāktu dievu labvēlību, māte upurē savu bērnu senajā Īrijā.

Un vēl viens tieši šādas rituālās upurēšanas iemesls varēja būt saistīts ar ģimenes kopējo mantību. Proti, jo ģimenē bija vairāk bērnu, jo mazāk naudas savstarpēji varēja sadalīt pēcnācēji. Ja ģimene bija neliela, visa bagātība palika praktiski neskarta, kas attiecīgi varēja rosināt daudzas kartāgiešu ģimenes savus jaundzimušos labāk pasniegt kā upurus dieviem.

Ķelti

Pastāv uzskats, ka pirms masveida piespiedu pievēršanas kristietībai 1. gadsimtā ķelti pietiekami nopietnā apjomā veikuši cilvēku rituālo upurēšanu. Vienā no senajiem tekstiem, kuru uzrakstījis seno grieķu filozofs Strabons, cilvēku upurēšana atainota kā faktiski viena no centrālajām daudzu ķeltu rituālu daļām. Autors apgalvojis, ka ķelti pulcējušies kopā ar senajiem priesteriem druīdiem, lai upurētu cilvēkus, nogalinot ar zobena sitienu pa pakausi. Pēc tā druīdi veikuši pareģojumus, balstoties upura “pirmsnāves spazmu” izpausmēs, bet pašās beigās nelaimīgā ķermenis sadedzināts.

Visbriesmīgākais rituāls, kas saistīts ar senajiem ķeltiem, neapšaubāmi ir Klūgu vīrs – cilvēku un dzīvnieku masveida dedzināšana šajā drausmīgajā no klūgām sapītajā veidojumā.

Tiesa, daudzi mūsdienu pētnieki apstrīd šā ieraksta autentiskumu, apgalvojot, ka tomēr neesot iegūts neviens par pilnībā drošu un autentisku uzskatāms pierādījums tam, ka ķelti būtu veikuši cilvēku upurēšanu. Lai gan izrakumos attiecīgajā teritorijā tomēr esot atrasts vismaz viens ķermenis, kurš, kā uzskata arheologi, bijis rituālais upuris. Tas nogalināts žņaudzot, saņemot sitienus pa galvu un vēl ciešot nāves mokas ar pārgrieztu rīkli.

Mezopotāmieši

Un pēdējā civilizācija šajā savdabīgajā sarakstā ir mezopotāmieši, kas savulaik apdzīvoja mūsdienu Irākas, Kuveitas un Sīrijas teritoriju laikā no aptuveni 8000. līdz 2000. gadam pirms mūsu ēras. Šajā savā ziņā pat satriecoši ilgajā laika periodā arī šī civilizācija esot regulāri veikusi rituālo upurēšanu. Tāpat kā tas bijis senajiem ēģiptiešiem, arī mezopotāmieši kopā ar augstdzimušo aizgājēju vēl upurēja arī viņa kalpus, karavīrus un citus ļaudis – lai tie arī aizkapa dzīvē varētu turpināt apkalpot savus saimniekus. Pētnieki pauduši, ka izrakumos atrastās ķermeņu atliekas apliecina – šie nelaimīgie cilvēki nogalināti ar pīķa dūrieniem galvā. Pēc nogalināšanas viņu ķermeņus izvietoja visapkārt saimniekam un bieži apglabāja kopā ar instrumentiem, kas nepieciešami kalpošanas turpināšanai, piemēram, ieročiem, galvassegām un tamlīdzīgi.

Kā jūtamies šodien?

Vai mūsdienās kaut kas tamlīdzīgs arī vēl ir iespējams? Gluži formāli ņemot – laikam nav. Lai gan ar šausmu ainu uzburšanu neskopojas ne literatūra, ne kino taisītāji. Un tur dažkārt tas baisums sanāk vēl lielāks nekā minētajām senajām civilizācijām. Katrā ziņā rituālā cilvēku upurēšana, kā pauduši pētnieki, mūsdienās sastopama tikai ļoti retos gadījumos, un to veic absolūtā slepenībā. Visbiežāk tā, ka par to praktiski neuzzina neviens, kam par to nebūtu nekas jāzina. Noteikti jāpiebilst, ka mūsdienās to neuzskata par kultūras vai reliģiskas ceremonijas dabisku sastāvdaļu, bet gan par reālu kriminālnoziegumu.

Reklāma
Reklāma
NEZINĀMAIS ZINĀMAIS
Reklāma