28. maijs vēsturē un senās avīzēs. "Kauna ratos" cauri Kuldīgai

1875. gada 28. maijā. Pirms 150 gadiem laikraksts "Baltijas Vēstnesis" informēja par kādu nesen Kuldīgu satricinājušu notikumu: "Pēc Jurģiem pie mums bēdīgi notikumi bija redzami un dzirdami.

Pieci ļaundarītāji, kas no augstām tiesām tika uz Sibīriju notiesāti, tika uz kauna ratiem pa pilsētu vesti. Rokas un kājas tiem bija dzelžos ieslēgtas. Tiesas kungi no pilsētas un maģistrāta ar mācītāju līdzi gāja. Katram ļaundarītājam bija uz krūtīm melns dēlītis piesiets, uz kura viņa grēks un sods bija uzzīmēts. Tā viņus noveda līdz kāķim, kur viņiem, ļaudīm par izrādīšanu, kāda alga grēkam nāk, pie kauna staba bija jāstāv. Tad lasīja vācu un latviešu valodā tos spriedumus priekšā. Divi no noziedzniekiem ir kuldīdznieki, vācieši. Šie bija iedomājušies vieglāk pie naudas tikt ne kā caur grūtu pūliņu, un iesākuši viltu naudu kalt. 20 kapeiku gabalus no alva [valsts tos kala no sudraba. – Red.]. Līdz sāka tepat pilsētā mainīt, te tos tūlīt saķēra un ielika cietumā. Tiem nu savs mūžs pie grūtiem kroņa darbiem Sibīrijā jābeidz. Tie citi ļaundarītāji bija latvieši no Ventspils apriņķa, kas apgrēkojušies pret piekto bausli [Tev nebūs nokaut]. Pirmā kāda sieva, atraitne no E pagasta, kas savu bezlaulības bērnu tīši nogalinājusi. Grēks grēku dzemdē. Otrs kāds vaļinieks no V pagasta. Viņš gribējis slepenu aizliegtu biedrību celt, bijis Dieva vārda zaimotājs un beidzot cietumā divas reizes ņēmies sevīm galu darīt. Trešais kāds jauneklis, saimnieka dēls, pie 20 gadu vecs no T pagasta. Šis padarījis jo briesmīgu slepkavības darbu – pats savu tēvu nokāvis. 

Šo jaunekli redzot un par viņa grēka darbu klausoties, gan daudziem sirds trīsēja un asaras bira.

Tēvs par viņu gan gādājis, to pat Ventspils kreisskolā [apriņķa skolā] raidījis, bet ko līdz visa mācība, kur sirdī nemīt dievbijāšana un gods. Lai varētu mājas dabūt, savā vaļā dzīvot, tas tēvam slepeni mežā uzkritis un to nokāvis. Viņš notiesāts uz 20 gadiem pie kroņa darbiem Sibīrijā un pēc tam turpat uz paseļeņiju [nometināšanos jeb dzīvi] uz visu mūžu."

Kauna stabus jeb kāķus, pie kuriem viduslaiku pilsētās uz laiku pieķēdēja likumpārkāpējus, parasti ierīkoja pie baznīcām, rātsnamiem, arī tirgus laukumos. Eiropā tie kā soda vieta saglabājās vēl vismaz līdz 19. gadsimta vidum. Latvijas teritorijā pilsētās tos praktizēja arī 19. gadsimta 70. gados.

"Balss", 1925. gada 28. maijā

Bērzone. 85 gadus veca varone. Aroniešu mājās mirušā īpašnieka mantinieku starpā ir arī viņa 85 gadus vecā māsa Ieva Brunova. Līdz mantojuma nokārtošanai kā aizbildņi par māju iecelti Jānis Ļuļaks un Jānis Nonācs, bet Ieva saņēmusi mājas vadību savās rokās un pilnīgi ignorē aizbildņus, pagasttiesas lēmumu un arī miertiesneša spriedumu. Tā pārdod mežu, pieņem zemes nomniekus un no aizbildņiem pieņemtos nomniekus nelaiž mājā. Stūrgalvīgo saimnieci policija nodevusi miertiesnesim.