Par šamanisma tēmām es rakstu jau vairāk nekā desmit gadus, bet šobrīd raksts top īpaši lēni… Jo redzu, ka, kaut arī šis vārds pamazām zaudē tabu oreolu, tas apaug ar jauniem mītiem un ilūzijām. Cilvēks no laika gala ir centies kaut kā ieskatīties aiz taustāmās un acīm redzamās pasaules robežām, jo ir jutis, ka tieši tur meklējami cēloņi un saknes notikumiem, kas manifestējas tajā dzīvē, ko mēs saucam par reālo. 

Vārds “šamanis” nāk no Sibīrijas tautas evenku valodas un agrāk nebija necik izplatīts – to lietoja daļa Sibīrijas tautu un neliela daļa Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju, pie kuriem šis vārds aizceļoja laikos, kad Aļaska uz Sibīrijas austrumu zemes bija saistītas. Visā citā pasaulē gan agrāk, gan bieži arī tagad lieto citus vārdus, kas nes vairāk vai mazāk atšķirīgu noskaņu.

Arī izpratne par to, ko mēs te mēdzam saukt par šamanisku, ir ļoti atšķirīga. Dienidamerikā, kuras Spēka augu ceremoniju tradīcijas un atvasinājumi strauji izplatās pa visu pasauli, to vadītājus sauc par “kuranderos” vai “maestro”, Ziemeļamerikā ir saglabājies arī pavadoņa vai Garu runātāja jēdziens, Āfrikā to vārdi visdrīzāk atbilst burvja vai redzošā apzīmējumam, Mongolijā šos starpniekus starp cilvēku un Garu pasauli sauc “boo” vai “ugdan”, bet Latvijā mēs pazīstam vārdus “krīvs” vai “zintnieks”.