Praktiski nav tādas dzīvas būtnes, kas alktu dzīvot nebrīvē, līdz ar to vēsturē zināmi neskaitāmi gadījumi, kad ne tikai cilvēki, bet arī dažādi ieslodzītie dzīvnieki uzrādījuši apbrīnas cienīgu izdomu, lai iespētu izbēgt no nevēlamā gūsta. Mūsdienās daudzi uzskata, ka zvērudārzi jau arī savā būtībā tie paši cietumi vien ir, un tieši tāpēc tajos ieslodzītie mēdz no turienes bēgt.

Radošie primāti

Pagājušā gadsimta 50. gadu pašā sākumā no bijušajā PSRS labi pazīstamā “Durova stūrīša” (1912. gadā dibināts dzīvnieku cirks–teātris Maskavā) kādā brīdī pazuda lielu popularitāti iemantojusī pērtiķiene Maņuņa. Drīz noskaidrojās, ka dzīvnieks neizskaidrojamā veidā pamanījies nokļūt dziļā metro būves šahtā: pazemes racēji kādā brīdī ieraudzījuši noslēpumainas gailējošas acis, nodomājuši, ka sastapušies ar pašu nelabo, tāpēc kategoriski atteikušies turpināt darbu. Tomēr arī viņu vidū atradās ļaudis, kuri uzņēmās noskaidrot, kas tad īsti ir šis tik negaidīti tieši šahtā apmeties viesis, taču, tiklīdz viens no viņiem bija nolaidies dziļāk, Maņuņa, kas arī bija pārbijusies pie visām miesām, pēkšņi uzlēca viņam uz muguras, pēc kā drosminieks no šahtas izlidoja gluži kā šampanieša pudeles korķis. Pat grūti iedomāties, ar ko viss varēja beigties, ja vien neierastos profesionāļi no “Durova stūrīša” – viņi paši bija savilkuši kopā informatīvo ainu ar pērtiķa pazušanu un it kā biedējoši noslēpumainas būtnes uzrašanos metro rakšanas šahtā, un viņi ieradās, sagūstīja Maņuņu un atkal nogādāja “mājās”.