Februārī, kad sniega sega sāk sadilt, kad mainās ūdens agregātstāvoklis, kad parādās pirmie pilieni, atkušņi un sērsna, tad, lūk, arī ir pavasara sākums! Pavasara saulgrieži, Liela diena, ir šā cikla kulminācija. 6.–7. maijā – Ūsiņos – ūdens transformācija ir noslēgusies, iestājies siltais laiks un sākusies īsta ziedēšana.

Ūsiņa laiks atdala dabas atmošanos no ziedēšanas: pavasari no vasaras. Ar Ūsiņiem sākas nopietnie zemes darbi (un dienas ir garas – visam pietiek laika), zirgus sāk vest pieguļā... Ūsiņš tiek uzskatīts par dievību vai Dieva dēlu (dažādos avotos dažādi traktēts, dažviet dainās tiek uzrunāts kā vecaistēvs – tātad vieds, sens), zirgu un bišu aizgādni. Galvenā Ūsiņa funkcija ir atnest gaismu, gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē.

Savulaik kristīgā vara Ūsiņa vietā ielika Jurģi – svēto Juri. Bet paliksim pie Ūsiņa un senākās mitoloģijas!

Bišu aizgādnis

"Bitīte ir tāds brīnišķs kukainītis, kas lidinādamies savieno šo pasauli ar augšējo," stāsta tautas dzīvesziņas glabātāja INESE KRŪMIŅA. "Dainas ļoti reti ir par bišu darbības praktisko daļu – medus vākšanu. Rituāla dziesmā par bramaņiem, kas sajāj augstajā kalnā, sakar zobenus svētajā kokā, kur ir zarojums 9x9x9, un tad – ogas, atskrien bitīte, paņem vienu un aiznes Mīļmārai viņas šūpulī. Šī ir brīnišķīga, tēlaina ilustrācija tam, kā materializējas laiks – pa vienai vienībai. Pie mītiska koka, kas aug kaut kur kosmosā un nav materiāls, atskrien bitīte un katrureiz paņem vienu. Un tā laiks notiek.”