Saulīte pa zemes virsu ripo… Puķītes zied un smaržo, putniņi dzied… Pat kaimiņiene aiz žoga rosās tā, it kā šai kāda torpēda pie pakaļas piesieta būtu. Šķiet, vajadzētu taču būt kā spārnos. Jau Napoleona cienīgus darbu plānus sadomāji… Bet jūties kā skrienošā spēļmantiņa, kam baterijas beigušās, un spēj vien kā tāda veca plekste knapi izvilkties ārā… Vēl pieķer sevi melnbaltā skaudībā blenžam uz kaimiņienes drasēšanu – šī taču vecāka un resnāka, bet bizo kā dulla.

Ka tikai nebūs piemeties tas izslavētais pavasara nogurums? Jā, kā tad – no ziemas miega šis zvērs esot jau labu laiku kā augšā. Glūnot vien, kam piemesties. Apkarot, protams, vislabāk varot ar tā ražotāja brīnumkapsulām, kura reklāmu tobrīd lasi. Citviet skaidrāk par skaidru lasāms, ka bez svešzemju brīnumaugiem adaptogēniem to pavasara nogurumu nepārdzīvot nu nekādi. Bet, pirms uzķeries un lieki iztērējies, labāk izvērtē situāciju. Uzdod sev dažus pavisam vienkāršus jautājumus, tad arī sapratīsi, kā tālāk labāk rīkoties.

Kāda bija tava ziema?

Varbūt ļoti daudz strādāji vai – tieši otrādi – atļāvies nedaudz izlaisties slinkumā? Mūsdienās daudzi strādā “ar galvu” un gada beigas/sākums ir ļoti noslogots laiks. Pavasarī iestājas nosacīta pauze, un sajūtam it kā novēlotu noguruma reakciju. Ja tā ir tava situācija – izstiep saulītē dārza krēslu, uztaisi veselīgu kokteili un palasi “SPĪGANU” vai labu grāmatu, kurai nekad laika nepietika. Dobēm nekas pa dienu vai divām nenotiks.