Kas gan būtu dārzs bez vīrišķīga spēka, atbalsta un gatavības palīdzēt smagākajos darbos? Kas gan būtu viduslaiku dārzs bez daudzveidības un augiem, kas spēj pasargāt un atvairīt dažādas kaites? Gatavojot šo rakstu, atminējos Zvārtes namiņā un pie pils dārza sastapto ceļotāju stāstus, komentārus un jociņus par lupstāju un tā lietošanu. Tas patiesi liecina par šī auga nozīmīgumu.

Aprīlī, bet reizēm, kad iegadās “zaļā ziema”, – jau martā lupstājs ir pamodies un spraucas no zemes gandrīz vienlaikus ar maurlokiem, baldriānu un pirmajām nezālēm. Atpazīt var pēc sulīgajiem zaļpelēkajiem lapu čemuriem ar nedaudz violetu nokrāsu. Gadās, ka lupstājs apsalst pavasara salnās, reizēm negaidīti aukstajās naktīs maijā vai jūnijā, taču saknēs enerģijas pietiek un laksti ātri ataug. Salnas skartos kātus ar visām lapām ieteicams izmantot uzreiz tajā pašā dienā – sagriezt un izžāvēt. Maija beigās un jūnijā jāatceras, ka jāizšķirsta kuplais cers, izgriežot liekos ziedkātus, kas ir resnāki par lapu kātiem un labi pamanāmi. Parasti atstāj tikai dažus, lai būtu sēklai. Liekos stublājus ar lapām neizmet kompostā, bet sagriež un izkaltē vai arī pagatavo saldu našķi (skati recepti).